Pēc tam, kad iepriekšējā tiesībsarga klusie čuksti par bezmaksas vidējās izglītības problemātiku kontekstā ar mācību līdzekļu iegādi varas gaiteņos netika sadzirdēti, ar blīkšķi problēmu varai un sabiedrībai pie kājām nosvieda tiesībsargs Juris Jansons.
Vēstule ģenerālprokuroram ar aicinājumu pārbaudīt dažādu mācību procesam nepieciešamo līdzekļu iegādes prasīšanu vecākiem, draudi vērsties Satversmes tiesā, norādes, ka gadiem ierastā prakse ir pretrunā ar Satversmi un likumiem... Saceltā ažiotāža īsi pirms mācību gada sākuma sabiedrībā netika vērtēta viennozīmīgi. Par šo tēmu, par veselības aprūpes pieejamību, citu skaļo paziņojumu rezultātiem Neatkarīgās intervija ar Juri Jansonu.
– Lielāku satraukumu jūsu paziņojumi par to, ka tiek pārkāpta Satversme un likumi, nenodrošinot bezmaksas vidējo izglītību, radīja nevis atbildīgajiem varas resoriem, bet skolu direktoriem, skolotājiem, kas satraucās, no kā lai bērnus māca. Skolotāji jau līdz šim nereti bija atvēruši savu maciņu, lai kādiem trūcīgiem bērniem nopirktu mācību līdzekļus, tagad valdīja neziņa, ko var prasīt vecākiem pirkt, ko ne, ka tik nesūdz skolu tiesā.
– Šo jautājumu Tiesībsarga birojs aktualizēja jau 2008. gadā, kad bija pārbaudes lieta par analoģisku tēmu, un norādīja, ka esošā prakse, kad vecākiem jāpērk mācību līdzekļi, ir neatbilstoša Satversmei un Izglītības likumam. Mēs jautājumu loku paplašinājām, izveidojām konsultatīvo padomi ar nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, pedagogiem, aktualizējām tēmu jau pērn. Pie augstas politiskās kultūras un optimālas sabiedrības tiesiskās apziņas ar to pietiktu, lai atbildīgās amatpersonas, politiķi, ierēdņi jautājumam pievērstos nekavējoties. Vēl pērn rudenī, intensīvi sarakstoties ar Izglītības un zinātnes ministriju (IZM), pašvaldībām, jautājumi par skolu budžetu veidošanos nevienam neradās. Pēc vairāku sūdzību saņemšanas, šā gada sākumā aicinājām vecākus informēt par savu pieredzi – saņēmām 121 iesniegumu ar apjomīgu, detalizētu informāciju par reālo situāciju.
– Kādi bija satraucošākie piemēri?
– Bija skolas, kas liek iegādāties ne tikai mācību līdzekļus un klases aprīkojumu, bet arī ūdeni, ziepes, tualetes papīru, materiālus klases remontam, segt kādas administratīvās izmaksas.
– Vai nebija īstais laiks jautājumu saasināt tad, kad valsts, pašvaldības plāno nākamā gada budžetus un šos tēriņus var ieplānot, nevis tieši pirms mācību gada sākuma, kad viss paliek uz skolotāju pleciem? Jūsu izteikumus varēja saprast tā, ka vecāki var nepirkt neko skolai.
– Precīzi uzdevāt jautājumu par budžeta plānošanu. Maija beigās jautājumu aktualizējām Saeimas Izglītības komisijā un pie izglītības ministra, kad mācību gads vēl nav beidzies un nākamā gada budžeta versijas ministrijās jau tiek apspriestas. Bijām pārliecināti, ka ar šo gājienu jāpietiek un procesi tālāk noritēs atbilstoši labai praksei. Izglītības ministrs Roberts Ķīlis sākumā pauda apņemšanos novērst konstatētos trūkumus gan normatīvajos aktos, gan praksē, bet pēc tam sāka kāpties atpakaļ. Turklāt publiskajā telpā parādījās informācija, ka mācību līdzekļus varētu digitalizēt. Tas raisīja jautājumu, vai izglītības ministrs ir pietiekami labi informēts par kopējo izglītības situāciju, kāda ir ar mācību līdzekļiem un bezmaksas izglītības pieejamību Latvijā.
– Jums radās priekšstats, ka nav?
– Jā, jo runāt par simtiem latu vērtiem planšetdatoriem un mācību līdzekļu digitalizēšanu laikā, kad valsts septiņu latu valsts dotācijas vietā mācību līdzekļiem uz skolēnu gadā, kā noteikts Izglītības likumā un MK noteikumos, nodrošinājusi tikai 76 santīmus, apmēram desmit reižu mazāk, ir pilnīgi nevietā. Ir skolas, kas obligātā kārtā prasa piedalīties ne tikai ar mācību līdzekļiem, bet arī ar dārzeņiem, lai nodrošinātu ēdināšanu. Šajos apstākļos stāsts par mācību līdzekļu digitalizēšanu, pat, ja idejiski varbūt pareizs, ir pilnīgi atrauts no sociālās realitātes. Turklāt, ja Ķīļa kungs saka, ka mācību līdzekļi jānodrošina pašiem vecākiem, tad kādēļ valsts apņemas iet šo dārgo ceļu un digitalizēt mācību līdzekļus, ieviest planšetdatorus? Kur tas ir noteikts?
– Bet kāds ir jūsu paša viedoklis, kur beidzas tā robeža, kas jānodrošina valstij, pašvaldībām skolēniem, un par ko tomēr jāsamaksā vecākiem?
– Te mūsu viedoklis ar Izglītības komisijas priekšsēdētāju Inu Druvieti pilnībā sakrīt, ka jānodrošina ir pilnīgi viss, kas nepieciešams izglītības standarta nodrošināšanai, un precīzi jāpasaka, ka vecāks ir atbildīgs par tādām individuāli lietojamām lietām kā sporta tērpi, somas. Bet izglītības standartā iekļautās programmas apguvei, tostarp vizuālajai mākslai, viss jānodrošina skolai.