Kā zināms, šā gada 13.decembrī Daugavpils teātrī notika Jautro un atjautīgo kluba Latgales līgas otrais pusfināls, kurā piedalījās četras komandas. Iesācēju vidū labi debitēja Daugavpils universitātes komanda ar oriģinālu nosaukumu „Francisko dēls”. Par to, kā tika izveidota komanda, par grūtībām, ar kurām nācās saskarties un par Daugavpils KVN kopumā jautrā un nepiespiestā gaisotnē mums pastāstīja trīs komandas dalībnieki – Karīna Gizatulina, Elīna Pužule un Jevgeņijs Siļčonoks.
Jāpiebilst, ka sākumā uz portāla Gorod.lv jautājumiem atbildēja meitenes, bet ne tāpēc, ka puisis bija pārāk kautrīgs un nerunīgs, bet tāpēc, ka meitenes izrādījās punktuālākās.
Elīna un Karīna, pastāstiet, lūdzu, kā jūs sākāt spēlēt vienā komandā? Cik man ir zināms, Elīna piedalījās KVN pagājušā sezonā, tikai citas komandas sastāvā, bet Karīna debitēja šogad.
E: Neskatoties uz to, ka kopā ar Karīnu sākam spēlēt KVN dažādā laikā, komandā „Francisko dēls” nokļuvām vienādi. Pagājušajā gadā komanda „Latgales izlase” gatavojās spēlei, rakstīja scenāriju un viņiem bija nepieciešama meitene, kura aiz kulisēm nolasītu tekstu. Manuprāt, tas bija Aleksejs Peņajevs (DU students, komandas „Latgales izlase” dalībnieks), kurš uzrakstīja vēstuli ar aicinājumu pietiekties un nolasīt šo tekstu. Es vienmēr biju gribējusi spēlēt KVN, tāpēc piekritu. Kad atnācu uz mēģinājumu, sapratu, ka nevienu no komandas nepazīstu... Var teikt, ka KVN es nokļuvu nejauši.
К: Šogad saņēmu vēstuli no tā paša cilvēka, kurā tika piedāvāts pievienoties komandai, es padomāju un piekrītu. Man paziņoja, kad ir mēģinājums, es atnācu, bet Ljošas nebija, sēdēja seši nezināmi puiši, bet Ļoša tā arī neatnāca.
Interesanti, kā tika izdomāts komandas nosaukums un kādi vēl bija varianti?
E: Pirms mūsu komanda tika izveidota pašreizējā sastāvā, es un Vadims (Vadims Andrjukovičs, komandas „Francisko dēls” dalībnieks) nolēmām izveidot komandu, tikai nezinājām, kuru aicināt mums pievienoties. Pasaucām Māri (Māris Boka, komandas „Francisko dēls” dalībnieks), viņš pasauca Žeņu (Jevgeņijs Siļčonoks), kādu reizi atnāca Ļoša Peņajevs un atveda līdzi Karīnu...
К: Tobrīd mums bija 5 cilvēki – divas meitenes un trīs puiši un bija doma nosaukt komandu „Full House”, vēlāk komandas sastāvs mainījās un šis nosaukums nederēja. Nosaukums „Francisko dēls’ radās nejauši, vārdu spēles rezultātā. Bija arī citi varianti „Kompots” un „Francisko sapnis”.
Sakiet, meitenes, kādam rakstura īpašībām jābūt KVN spēlētājam?
К: Viņam nav jāuzspiež savas idejas. Komandā parasti ļoti mulsina cilvēks, kurš nevar apstāties, piedāvājot savas idejas un kuram grūti paskaidrot, ka tas nav smieklīgi. Tas, laikam, ir sarežģītākais. Vēl KVN spēlētājam jābūt gudram.
E: Viena no būtiskākajām rakstura īpašībām – prasme pasmieties par sevi, par saviem trūkumiem, neapvainoties.
Kā jūs novērtējat Daugavpils KVN, vai Daugavpils komandas var piedalīties ne tikai pilsētas spēlēs?
К: Kad pilsētā kāds atbalsta un finansē komandu, tās uzstāšanās citās pilsētās, tad ir stimuls strādāt. Mūsu pilsētā KVN ļoti atbalsta Vjačeslavs Širjakovs... Bijām pārsteigti, ka cilvēks, kurš mūs nezina, piekrita palīdzēt un nofilmējās video, kas bija nepieciešams konkursam, esam viņam ļoti pateicīgi.
Parunāsim par Daugavpils skatītājiem – vai viņi ir labi, ko jūs gaidījāt pirms uzstāšanās?
К: Personīgi es neko labu negaidīju. Nedomājām, ka kāds smiesies. Protams, bija patīkami, ka zālē atradās mani draugi, divas draudzenes, tētis ar savu mīļoto sievieti, kuri bija atnākuši mani atbalstīt – vairāk nevienam nebiju teikusi, ka uzstāšos... Kad bijām uz skatuves, un skatītāji no pirmā joka mūs saprata, tas bija patīkami. Tāpēc prezentēt mājas uzdevumu bija daudz vienkāršāk.
E: Laikam jābūt gatavam vissliktākajam, lai pēc tam brīnītos par labu rezultātu.
Ko jūs ieteiktu tiem, kuri vēlas spēlēt KVN un uzstāties uz Daugavpils teātra skatuves?
К: Sākumā jāizveido sava komanda, jāatrod tas, kurš atbildēs par skaņu, mums tas ir Andrejs Radionovs. Vēl viens svarīgs moments – atrast cilvēkus, kuri atver aizkarus, mēs tādus neesam atraduši.
E: Jā, paldies puišiem no arodskolas, kuri palīdzēja ar aizkariem, kā arī paldies Ivaram Utinānam, kurš palīdzēja ar video un Ņikitam Černomu, kurš pārslēdza video uzstāšanās laikā.
К: Jāizveido komanda un jāiesniedz pieteikums Aleksandram Komarovam.
E: Mēs iesniedzam pieteikumu pēdējā brīdī, jo sākumā rakstījām jokus. Pirms nav materiāla, ideju, nav vērts pasludināt sevi par komandu.
Pastāstiet, lūdzu, par komandas nākotnes plāniem (sarunai pievienojas Jevgeņijs Siļčonoks)
К: Ceram nepiedzīvot kaunu finālā... Vispār ir grūti, jo tas, ko esam piedāvājuši skatītājam, var apnikt vai likties muļķīgs. Grūti attaisnot skatītāju un žūrijas cerības.
Е: Mums nav mērķa uzvarēt finālā, ir svarīgs pats gatavošanas process. Mums pagaidām bijusi tikai viena spēle, ceru, ka neesam uzvarējuši nejauši, tāpēc arī turpmāk centīsimies labi spēlēt. Ja būs pārliecība par sevi, izdarīsim visu labi. Gribās vienkārši izbaudīt spēli.