Turpinot sarunas ar katoļu priesteri Andri Ševelu, portāls Gorod.lv uzdeva jautājumu, cik bieži baznīcu apmeklē jaunieši un ģimenes ar maziem bērniem. Priesteris pastāstīja sekojošo:
„Vai jaunieši meklē Baznīcas atbalstu un apmeklē to, ir atkarīgs no ģimenes. Jo, gatavojoties bērna kristībām, daudzi vecāki atgriežas baznīcā – vairāki mūsu tautieši ierodas no Anglijas, Īrijas, jo vēlas kristīt bērnu tieši dzimtenē.
Katoļu un Pareizticīgo Baznīcās eksistē 7 sakramenti: Kristība, Iestiprināšana, Euharistija, Grēksūdze, Slimnieku svaidīšana, Priesterība un Laulības sakraments. Sakramentu var pieņemt, ja cilvēks ir sagatavojies un ir ticīgs. Kristības sakramentā cilvēks vienojas ar Kristu un kļūst par Baznīcas locekli, tāpēc viņam jāatsaucas uz Dieva aicinājumu. Bet gadījumā, kad tiek kristīti mazi bērni, kuri pagaidām nevar apliecināt savu ticību, Baznīca paļaujas uz vecāku ticību un viņu vārdā noslēdz derību ar Dievu. Kristība nav dota cilvēkiem viņu nopelnu dēļ, bet Dieva mīlestības dēļ. Ja mēs, kā vecāki, vēlamies dot bērnam labāko, mums jāizšķiras par Kristības sakramentu, kurā bērns tiek atbrīvots no pirmdzimtā grēka un saņem Svētā Gara dāvanas.
Dievs dāvā bērnus, lai vecāki ar savu piemēru iemācītu viņiem mīlestību, cieņu un ticību. Svarīgi, lai bērns no agrās bērnības augtu ne tikai fiziski, bet arī garīgi – mācītos lūgties, lasītu Bībeli, apmeklētu Svēto misi. Tas kļūs par labu pamatu turpmākai garīgai attīstībai, bērns varēs apmeklēt Labā gana skolu, vēlāk – svētdienas skolu. Tādējādi vecāki pakāpeniski sagatavo bērnu pirmajai grēksūdzei un Euharistijas pieņemšanai. Daudzi uztraucas par bērniem un nav pārliecināti savos spēkos, tāpēc Baznīcai jāatbalsta ģimenes, organizējot svētdienas skolas, kurās bērns var iegūt kristīgo izglītību. Tomēr pamats visam ir ģimene, kurā ticība tiek nodota no paaudzes paaudzē.
Sekojot tam, kas notiek pasaulē, bieži vien var redzēt izjukušās ģimenes, vecāku neticību, kas, protams, ietekmē jauniešu attieksmi pret Baznīcu. Mēs visi kādreiz dzīvojām padomju laikos, komunisma lakos, kad mums tika stāstīts, ka Dieva nav. Daudziem cilvēkiem ir grūti mainīties un pieņemt domu, ka Dievs mūs mīl un pieņem ar visiem mūsu grēkiem un vājībām. Nesaprašana un bailes rada kompleksu un cilvēkam ir grūti apmeklēt baznīcu. Tomēr, neskatoties uz visiem pasaules trūkumiem, ir viena milzīga priekšrocība, kura atsver visu, - mūsu ticības brīvība. Šodien mēs varam brīvi izvēlēties – apmeklēt baznīcu vai nē. Tieši tas nosaka vecāku atbildību par savu bērnu ticību, par to, kādas vērtības ir pirmajā vietā, ko mēs mācām bērniem un kādu piemēru viņi redz ikdienas dzīvē. Ja vecāki nelūdz Dievu, neapmeklē baznīcu un nerunā par Dievu, bērns nevarēs iemācīties ticēt Dievam un paļauties uz Viņu.
Ir gadījumi, kad vecāki neapmeklē baznīcu, bet viņu bērni iepazīst kristīgās vērtības kristīgās mācības stundās, kas notiek skolās. Tas veicina bērnu vēlmi lūgties un apmeklēt baznīcu, un ar laiku arī vecāki var atgriezties baznīcā. Ticība tiek saņemta no Dieva, no baznīcas, priesteriem, vecākiem, skolotājiem, draugiem, pat no bērniem. Mūsu mīlestība uz Dievu aicina mūs liecināt par savu ticību, jo mēs kā ticīgie esam atbildīgi ne tikai par savu, bet arī par citu cilvēku pestīšanu”.