Kurdu kaujinieki Turcijā varētu nolikt ieročus

Neoficiāla informācija liecina – kā labas gribas žestu kurdu kaujinieki varētu atbrīvot vairākas turku amatpersonas, kas tiek turētas gūstā, bet 21. martā, kad kurdi atzīmē Navruza svētkus, uzsākt pamieru. Tas, vai cietumā ieslodzītā PKK līdera Abdullas Odžalana atbalstītais miera plāns tiks realizēts, atkarīgs gan no dažādajiem strāvojumiem PKK iekšienē, gan Turcijas valdības, nacionālistiskās opozīcijas un armijas rīcības.

Pilnīga informācija par pagājušā gada rudenī uzsāktajām sarunām starp Turcijas īpašo dienestu pārstāvjiem un 1999. gadā notiesāto Imrali salas cietuma iemītnieku A. Odžalanu ir tikai šo sarunu tiešo dalībnieku un vairāku augsta ranga valdības amatpersonu rīcībā, uzsver Reuters. Tomēr, tā kā ar A. Odžalanu pēdējo mēnešu laikā vairākkārt tikušies kurdu prasības aizstāvošās Miera un demokrātijas partijas (BDP) deputāti, Turcijas laikrakstiem izdevies gūt zināmu priekšstatu par sarunu gaitu. Februāra nogalē A. Odžalans ir sastādījis dokumentu, kurā uz 21 lappuses izklāstīts miera plāns. Šī dokumenta kopijas ar Turcijas premjera Redžepa Tajipa Erdogana atļauju nogādātas gan tiem PKK kaujiniekiem, kuri bāzējušies Ziemeļirākā, gan Eiropā dzīvojošajiem kurdu aktīvistiem, kuri nodrošina bruņotās cīņas turpināšanai nepieciešamo finansējumu. A. Odžalans divu nedēļu laikā, tātad aptuveni līdz 10. martam, gaidīs atbildi uz saviem priekšlikumiem, lai pēc tam tos varētu apspriest ar Turcijas valdības emisāriem.

Laikraksts Sabah vēsta, ka pirmais solis attiecību uzlabošanā būtu «apmaiņa ar gūstekņiem». Proti, PKK būtu gatava atbrīvot sagūstītos turku policistus, karavīrus un amatpersonas (cik noprotams, runa ir par vairāk nekā 10 cilvēkiem), apmaiņā sagaidot, ka no Turcijas cietumiem tiks izlaisti tie kurdu aktīvisti, kas notiesāti un ieslodzīti par nenozīmīgiem pārkāpumiem, piemēram, publisku simpātiju paušanu PKK. Nākamais solis būtu PKK noteiktais pamiers, kam vasaras sākumā sekotu kaujinieku izvešana no Turcijas teritorijas. Neoficiāla informācija liecina, ka pašlaik Turcijā uzturas ap 2000 PKK kaujinieku, bet vēl aptuveni 5000 atrodas grupējuma bāzēs Ziemeļirākā, atgādina Reuters. A. Odžalans uzsvēris, ka Turcijas valdība solījusi nelikt šķēršļus kaujiniekiem, kuri atstās Turcijas teritoriju un dosies uz Irāku. AFP atgādina, ka 1999. gadā pēc līdzīgām miera sarunām tūkstošiem kurdu kaujinieku jau atstāja Turciju, taču šīs atkāpšanās laikā izcēlās sadursmes ar karaspēku, kas prasīja simtiem cilvēku dzīvības. Premjers R. T. Erdogans solījies pagātnes kļūdas vairs neatkārtot, norāda Sabah. Avīze piebilst, ka spēku atvilkšana no Turcijas varētu beigties līdz 15. augustam – datumam, kad 1984. gadā kurdu kaujinieki uzsāka savu bruņoto cīņu.

Miera plāna trešais posms no PKK puses paredz kaujinieku pakāpenisku atbruņošanos. Tiem, kuri tikai bijuši PKK locekļi un nav iesaistīti kaujas darbībās, tiks atļauts atgriezties Turcijā un integrēties sabiedrībā, savukārt pārējiem nāksies samierināties ar dzīvošanu trimdā. Turcijas valdības pienākums būtu tikmēr atbrīvot no cietumiem visus pārējos, kuri ieslodzīti par palīdzības sniegšanu kaujiniekiem (un tādu ir tūkstošiem cilvēku), izdarīt grozījumus likumdošanā, lai cilvēkus vairs nevarētu notiesāt tikai par simpātiju paušanu Kurdistānas neatkarības idejai, pieņemt konstitūciju, kurā skaidri noteiktas kurdu un citu valsts minoritāšu tiesības, piešķirt lielākas pilnvaras kurdu apdzīvoto reģionu pašpārvaldēm. Turcijas mediji uzsver, ka šajos priekšlikumos nav pieminēta nedz Kurdistānas neatkarība (par ko sākotnēji cīnījās PKK), nedz plašāka autonomija (kas kļuvusi par grupējuma galveno prasību beidzamo gadu laikā).

Reuters uzsver, ka pagaidām tapis tikai miera plāna uzmetums, ko konceptuālas pieņemšanas gadījumā būs nepieciešams detalizēt. Piemēram, nav skaidrs, kā Turcijas varasiestādes noteiks, kurš no PKK locekļiem ir piedalījies kaujās pret turku policistiem vai karavīriem, rīkojis terora aktus, bet kurš nav un tādēļ ir tiesīgs atgriezties Turcijā. Nav arī saprotams, kā Ankara varēs kontrolēt, vai Turcijas teritoriju patiešām pametuši visi bruņotie kaujinieki. Arī PKK, šķiet, nāksies paļauties tikai uz valdības solījumiem, ka pieprasītie grozījumi likumdošanā tiks veikti. Interesanti, ka vairāku nedēļu laikā, kopš tiek apspriesti šie priekšlikumi, nav bijis nekādas oficiālas informācijas no Irākas amatpersonām, kaut gan tieši uz šo valsti gatavojas pārcelties PKK kaujinieki.

Taču vēl svarīgāka ir attieksme pret miera plānu 15 miljonu (20% iedzīvotāju) Turcijā dzīvojošo kurdu, PKK militārās vadības un sponsoru vidū. Nedrīkst aizmirst, ka A. Odžalans cietumā atrodas jau 13 gadus, un īsti nav skaidrs, kāda ir viņa ietekme uz jaunās paaudzes karotājiem, kuri šajos gados izauguši un nostiprinājuši līderpozīcijas PKK vadībā. Ekspertu domas šajā ziņā ir atšķirīgas. «Ja Odžalans būs pārliecināts par vienošanās nepieciešamību, par to būs pārliecināta arī kurdu militārā pavēlniecība Kandilas kalnos. Viņi nespēj pretoties un nepretosies Odžalanam,» sarunā ar Reuters saka pazīstamais turku analītiķis Sengizs Sandars.

Viņam iebilst ne mazāk pazīstamais publicists Avni Ozgurels: «Šis process nav atkarīgs tikai no Odžalana.» Turcijas mediji atzīst, ka cietumā ieslodzītajam un uz mūžu notiesātajam (sākotnēji viņam bija piespriests nāvessods) A. Odžalanam nav ko zaudēt – atšķirībā no PKK militārajiem līderiem. Viņi jau likuši saprast, ka jebkādam darījumam piekristu tikai tad, ja saņemtu nopietnas garantijas no Turcijas valdības puses. Pagājušonedēļ vairākos Turcijas laikrakstos bija publicētas baumas, ka A. Odžalans žēlojies – atsevišķi militārie komandieri kavējot miera procesu, faktiski sabotējot viņa rīkojumus. Reuters atgādina, ka līdzīga informācijas noplūde notika 2011. gada miera sarunu laikā un noveda pie Oslo sarunu izjukšanas.