Portāla Gorod.lv rīkotās aptaujas par to, vai mūsu lasītāji varētu kļūt par audžuvecākiem, rezultāti liecina, ka aptaujāto lielākā daļa (15%) nevarētu kļūt par audžuvecākiem, argumentējot savu atbildi ar to, ka tā esot pārāk liela atbildība, vēl 14% respondentu atbilde arī bija noraidoša.
Savukārt 13% aptaujāto atbildēja, ka varētu iemīlēt audžubērnus kā savus bioloģiskos bērnus, 12% respondentu varētu kļūt par audžuvecākiem, ja viņiem nebūtu savu bērnu, 10% esot domājuši par bērna adopciju. Tikai 1% no 383 respondentiem atbildēja, ka viņi jau ir audžuvecāki. Kas tiek ņemts vērā, pieņemot lēmumu kļūt par audžuvecākiem, un kas liek to nedarīt, mums pastāstīja psiholoģe Ludmila Di.
Pēc viņas vārdiem, pastāv cilvēku grupa, kura vēlas kļūt par audžuvecākiem un audzināt bērnus tā saucama kompensācijas faktora dēļ. Statistikas dati liecina, ka tas attiecas uz 65% cilvēku. Piemēram, šādas situācijas rodas, ja pārim nevar būt bērnu. Cilvēki ārstējas, bet rezultāta nav, un tad viņi sāk domāt par bērna adopciju vai aizgādības īstenošanu. „Pats pārsteidzošākais ir tas, ka spriežot pēc manas pieredzes (esmu konsultējusi šādus pārus), 40% no viņiem vēlāk piedzimst savi bērni”, - atzīmēja Ludmila Di. Tomēr šo fenomenu esot grūti izskaidrot, katrs gadījums esot ļoti individuāls.
Šajā grupā ietilpst arī vientuļas sievietes, kuras dažādu iemeslu dēļ – neveiksmīgas attiecības, vecums u.c. – pieņem lēmumu patstāvīgi audzināt bērnu. Pāriem, kuri saskārušies ar grūtībām savās attiecībās, arī bieži vien rodas doma adoptēt bērnu, tādējādi atrisinot savas personīgas problēmas.
Dažās situācijās cilvēki kompensē savas neveiksmes sociālajā ziņā. Sabiedrībā pastāv nerakstīti likumi, ka normālajā ģimenē vai pieaugušajai sievietei jābūt bērnam.
Jāatzīmē, ka šādi pāri vai sievietes diezgan rūpīgi „izvēlas” bērnu – viņiem ir svarīgi, lai viņš būtu vesels, lai tas būtu zīdainis. Liela uzmanība tiek pievērsta iedzimtībai, bioloģisko vecāku esamībai. Turklāt šie cilvēki parasti slēpj bērna izcelsmi.
Vēl viens iemesls – konstruktīvais – attiecas uz 25% cilvēku, un tas pārvērš faktiskās attiecības juridiskajās. Piemēram, pamāte pieņem lēmumu adoptēt bērnu vai radi adoptē bērnu, kurš kļuvis par bāreni. Ir cilvēki, kuri sapņo par lielu ģimeni, un tādēļ vēlas adoptēt bērnus, tādējādi dibinot ģimeni un attiecības tajā. „Manuprāt, šajā grupā pieskaitāmi ārzemnieki, kuri adoptē dažādus bērnus – bērnus ar attīstības traucējumiem, ar fiziskām un psiholoģiskām problēmām vai slimībām. Ārzemnieki ļoti prātīgi pieiet šim jautājumam, tomēr bērnu audzināšanā ieliek ne tikai prātu, bet arī sirdi un dvēseli – viņi adoptē bērnus, lai dāvātu viņiem mīlestību un nākotni”. Dažreiz arī vietējie iedzīvotāji vēlas dod bērnam iespēju, palīdzēt viņam, jo saprot, ka tikai viņi, nevis bērnu nami var to paveikt.
Pēdējais cilvēku tips – empātiskais – kad cilvēks pirms tikšanās ar bērnu nedomā par adopciju. To, pēc Ludmilas Di vārdiem, varētu nosaukt par „sirds balsi”.
Neskatoties uz to, ka bērni tiek adoptēti, to skaits bērnu patversmēs nesamazinās, Ludmila Di paskaidroja šo situāciju ar to, ka sociālo bāreņu institūts arvien pieaug, jo sabiedrība atrodas sociālās attīstības zemajā punktā. Mūsu valstī esot daudz cilvēku, kuri neuzņemas sociālo atbildību paši par sevi, nerunājot par bērniem. „Par to liecina garas rindas Sociālo lietu pārvaldē, kurā cilvēki griežas pēc pabalstiem un milzīgs cilvēku skaits, kuri cieš no dažādām atkarībām – no alkohola, narkotikām. Šie cilvēki ir Sociālo lietu pārvaldes klienti, un tieši viņu bērni nonāk bērnu patversmēs. Šiem bērniem ir smaga dzīves pieredze, jo vecāki par viņiem aizmirst vai izturas pret viņiem agresīvi. Bērnu patversmēs nonāk nobijušies, nikni, nemīlēti, vecākiem nevajadzīgi bērni. Tādēļ cilvēki baidās adoptēt bērnus no bērnu patversmēm”, - pastāstīja psiholoģe.