Profesors Meževičs: Krievija nav gatava „atgriezt Latviju” un pēc tam glābt Latgales lauksaimniecību 3

Portāls Gorod.lv griezās pēc augstākminētā komentāriem pie ekonomisko zinātņu doktora, KF Eiropas pētījumu katedras profesora Nikolaja Meževiča.

Mēs dzīvojam ļoti pragmātiskā laikā, kad sadarbības loģika ir piekāpusies konfrontācijas praksei. Tas notiek nevis tāpēc, ka ir mainījusies cilvēka psiholoģija vai vispārējās attīstības fundamentālie likumi. Viss ir daudz vienkāršāk. Konfrontācija dārgi maksā, tādēļ visā pasaulē, ne tikai Krievijā, praksi pakāpeniski nomaina aukstā kara scenāriji. Elastīgas drošības koncepcija kļuvusi par vadošo pasaules valstu ārpolitikas pamatdoktrīnu. Arī NATO programmu dokumenti demonstrē akcentu novirzi elastīgas drošības virzienā. Runājot par terminiem,  šajā jautājumā redzamas mūsu nesaskaņas. Mēs runājam par elastīgu drošību, bet mums inkriminē elastīgu spēku.

Taču pietiek runāt par teoriju. Galvenais jautājums, kas jāprecizē, vai Krievija vēlas atgriezt Latviju? Aplūkosim ekonomiskos un politiskos argumentus. Par ekonomiku. Kādas absolūtas vai nosacītas konkurētspējas priekšrocības ir Latvijas Republikai? Nafta un dabasgāze?  Rūda un fosforīti? No P.Romanova līdz  M.Gorbačovam varētu runāt par ģeogrāfisko stāvokli, taču šis laikmets jau beidzies. Krievija parūpējās par nepieciešamo infrastruktūru, un pašlaik var izmantot, bet var neizmantot Latvijas tranzīta transporta infrastruktūru. Padomju Latvijai bija unikāls sociālais kapitāls, vienkārši izsakoties, izglītoti cilvēki, kuri efektīvi darbojās rūpniecībā, lauksaimniecībā un pakalpojumu jomā. Uzkrāto sociālo kapitālu strukturēja, ņemot vērā nacionālo principu, vēlāk – depopulācijas un migrācijas principu, kas izraisīja problēmas valsts attīstībā. Latvieši Latvijā 60.gadu beigās pieņēma padomju varas „spēles noteikumus”, izņemot vienu. Dziesmas vārdus „mana adrese nav māja vai iela, mana adrese ir Padomju Savienība” viņi uz sevi neattiecināja. Viņu un „okupantu” bērni vienā lidmašīnā lido vienā virzienā.

Padomju Latvijas ekonomika PSRS mērogā bija unikāla, kas izveidojās vēsturiski. 1914.gadā rūpniecība Rīgā bija daudz attīstītāka, nekā Helsingforsā, Minskā, Rēvelē. Tā bija tikpat laba, kā Varšavā, Harkovā, Kijevā, tai bija liels inovāciju potenciāls. Starpkaru posmā Rīga bija rūpniecības līderis reģionā. Latvija bija atpazīstama pasaulē ne tikai pateicoties slavenajam balzamam. Mēs atceramies, ka VEF izstrādāja un ražoja lidmašīnas un motociklus, putekļusūcējus un fotopapīru. Saprotams, ka padomju VEF bija labas darba algas, pasniedza medaļas. Šādu PSRS līmeņa līderu Latvijā bija ne mazāk par 9-10. Globalizējošajā ekonomikā izdzīvoja tikai daži no tiem – „Dzintars”, „Ogres trikotāža”, „Latvijas Balzams”, tranzīta transporta infrastruktūras uzņēmumi. Tomēr šie zīmoli Krievijā nav pārāk populāri. Tagad ir cita paaudze.  Jaunā krievu paaudze izvēlas baudīt jūras karūsu Spānijā, lasi Norvēģijā, nevis reņģes Rīgā. Viņiem Rīga un Tallina nav Eiropas simbols, un līdz 25 gadu vecumam viņi maina 3-4 ārzemju pases.  Ļeņingradas un Maskavas inteliģence, kuras uztverē Baltijas valstis ir Eiropa, labākajā gadījumā gatavojas aiziešanai pensijā.

Krievija nav gatava „atgriezt Latviju” un pēc tam glābt Latgales lauksaimniecību, rūpēties par nodarbinātību Daugavpilī, reformēt enerģētikas nozari un „Latvijas dzelzceļu”.

Latvijas ārpolitikai ir antikrievijas iezīmes. Un tas nav saistīts ar tās starptautiskiem pienākumiem. Latvija ir ES dalībvalsts un ir izdarījusi savu izvēli, bet ekonomiskās attiecības ar Poliju, Somiju, Vāciju, Itāliju ir efektīvākas un dinamiskākas. Arī NATO ir Latvijas izvēle, bet Krievijas attiecības ar Norvēģiju, Kanādu, Turciju un pat ASV ir saprotamākas un loģiskākas.

Krievijai ir sava 1939.-1940.gada notikumu uztvere, lielāka daļa mūsu zinātnieku un ekspertu nepiekrīt „okupācijas” koncepcijai, kaut arī ir vienisprātis ar Latvijas vēsturniekiem, kuri 1939.gada 23.augusta līgumu sauc par pretrunīgu un cinisku darījumu.

Nevaram piekrist nepilsoņu institūtam, esam pārliecināti, ka agri vai vēlu Latvijas politiķi sapratīs, ka dalīt Latvijas bagātību – cilvēkus – nozīmē tos zaudēt.