Sabiedrisko mediju reorganizācijas plāns formāli tiek vilkts garumā konceptuālu trūkumu dēļ, tomēr pamatā tas ir jautājums ar politiskās varas dalīšanu.
Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošanas koncepcija tika gatavota vairāk nekā pusgadu, un tās izstrādē piedalījās vairāk nekā 200 ekspertu, tomēr dažus metrus pirms finiša taisnes jautājums sācis buksēt.
Problēmas virspusē atrodas Nacionālās apvienības šķietami loģiskie argumenti par to, ka sākotnēji mediju apvienošanai tika plānots atvēlēt 90 miljonus latu, tomēr šobrīd, nonākot valdībā, koncepcijā fiksētais finansējums ir par 40 miljoniem latu mazāks. Tiesa, tieslietu ministrs Jānis Bordāns šonedēļ valdības sēdē starp rindām atzina, ka, viņaprāt, mediju tehniska apvienošana nebūs vienīgais solis, kas tiks sperts, un sabiedriskie mediji tikšot nevis stiprināti, bet vājināti. Tādējādi Nacionālās apvienības pārstāvis skaidri iezīmēja labējā flanga bažas par potenciāli bīstamu politisko ietekmējamību. Arī Latvijas Radio vadītājs Jānis Siksnis paudis bažas, ka mediju apvienošana sev līdzi nesīs politisku iejaukšanos raidorganizāciju redakcionālajā sastāvā, radošo darbinieku atlaišanu, kas nenovēršami radīs arī satura izmaiņas.
To, ka vienotā medija koncepcija arvien vairāk politizējas, atzīst arī Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs Ainārs Dimants. Lai gan atklāti nosaukt lietas īstajos vārdos neviens neriskē, tomēr aizkulisēs izskan, ka rīvēšanās notiek starp nacionāļiem un Vienotību. Vēl jo vairāk – arī pašā Vienotībā esot divi strāvojumi, viens no tiem vēlas, lai koncepcija tiktu pieņemta esošajā redakcijā, otrs būtu gatavs diskusijai ar NA. Premjera ārštata padomnieces Sarmītes Ēlertes un labklājības ministres Ilzes Viņķeles flangs kategoriski virza sagatavoto plānu, tikmēr virkne citu Vienotības pārstāvju – pamatā Saeimā strādājošie politiķi – atbalsta plašāku diskusiju. Iespējams, apzinoties, ka Saeimā nacionāļiem būs spēcīgāka aizmugure nekā valdībā, J. Bordāns Ministru kabineta sēdē lika noprast, ka valdībā izskatāmajai koncepcijai jāpārtop par likumprojektu, kas nonāktu Saeimas kompetencē.
Kuluāros izskan, ka vislielākās nacionāļu bažas raisa ne tik daudz vienotā medija finansēšanas modelis, cik koncepcijā iestrādātā vienotās raidorganizācijas valdes un padomes ievēlēšanas kārtība un pilnvaras.
Arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Ināra Mūrniece (NA) neslēpj: sagatavotā koncepcija rada bažas, ka caur vienotā medija vadību viegli varēs ietekmēt tā saturu. Jo īpaši bīstama šī tendence esot tādēļ, ka politiskā vara valstī var mainīties un nekad nebūs zināms, kādām kaimiņvalstīm jaunā valdība simpatizēs. Tāpat I. Mūrniece uzsver, ka demokrātiskā valstī nebūtu pieļaujams, lai sabiedriskajā medijā – gluži kā padomju gados – tiktu publiskots un virzīts viens, pareizais viedoklis, noklusējot opozicionāro skatu punktu.
Sajūsmā par mediju apvienošanas ideju nav arī paši LR, LTV un citu mediju pārstāvji. Tā Eva Lūse, Latvijas Žurnālistu savienības pārstāve Sabiedriski konsultatīvajā padomē, atgādina: sabiedrisko mediju apvienošanu neprasīja ne sabiedrība, ne medijos strādājošie. Publiskajā telpā šī ideja izskanēja jau 2009. gada vasarā, un idejas iniciatori toreiz nāca no pašreizējā premjera biroja darbiniekiem. Arī šobrīd ideju, kas valsts budžetam izmaksās daudzus desmitus miljonu latu, visaktīvāk virza valdošās partijas politiķi, lai gan valstī ir citas daudz akūtākas problēmas, piemēram, emigrācija,
demogrāfija, iedzīvotāju nabadzība u.c.