Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadītāja Latvijā Inna Šteinbuka.
– Konverģences ziņojumā Latvijai tiek dota zaļā gaisma uzņemšanai eirozonā, bet no Latvijas puses izskan kritika par inflāciju (deflāciju). Kad ļaudis ierauga, ka lielveikala vienīgie un lētākie kartupeļi maksā vairāk nekā 80 santīmu kilogramā, tad ir liels izbrīns par oficiāli paziņoto deflāciju un tām atskaitēm, kuras valdība sūta uz Eiropu.
– Kad es strādāju ES Statistikas birojā, mums bija izveidota īpaša darba grupa, kas apmeklēja valstis, kas pretendēja uz iestāšanos eirozonā. Mēs pārbaudījām, kā tiek aprēķināta inflācija. Šādai darba grupai bija jādod vērtējums, vai inflācija tiek aprēķināta pareizi. Es piedalījos šādās darba grupās Kiprā, Maltā un Slovēnijā. Mēs toreiz devām pozitīvu slēdzienu, ka metodika un aprēķini atbilst patiesībai. Katru skaitli, protams, nevar pārbaudīt. Taču Latvija tika daudzkārt pārbaudīta laikā, kad tika īstenota starptautiskā aizdevuma programma. Tolaik uzraudzība Latvijā bija pastiprināta. Makroekonomiskos radītājus un to aprēķināšanas metodiku pārbaudīja arī Starptautiskais Valūtas fonds. Protams, var apšaubīt jebkuru informāciju, bet, ja es strādātu Statistikas pārvaldē, es ļoti apvainotos un protestētu. Inflācija ir vidējais radītājs, kura metodika ir starptautiski noteikta. Varam apšaubīt metodiku, varam teikt, ka patēriņa grozs ir neatbilstošs. Taču Eiropai nebija šaubu par aprēķinu metodes pareizību un tā to ir apstiprinājusi.
– Nav šaubu, ka Latvija sadzīs makroekonomiskos radītājus, bet vai Latvija spēs uzturēt makroekonomiskos radītājus atbilstošā līmenī ilgākā laika posmā?
– Manā skatījumā ilgtspējīgai attīstībai ir ielikti stabili pamati. Tas, kas vēl nav sasniegts, ir norādīts komisijas ieteikumos. Manuprāt, Latvijas galvenais klupšanas akmens ir nevis inflācija, bet konkurētspēja. Vai mēs, ar to es domāju Latviju, spēsim paaugstināt savu konkurētspēju, lai nodrošinātu savu uzplaukumu un labklājību? Inovatīva attīstība, izglītība, zinātnes atbalsts un šo jomu sasaiste ar uzņēmējdarbību. Gan tagad, kad Latvija jau ir ļoti tuvu politiskam lēmuma par uzņemšanu eirozonā, gan arī ieviešot eiro Latvija tiks pastiprināti uzraudzīta. Īpaši tiks uzraudzīti makroekonomiskie radītāji, no kuriem ļoti svarīgs ir inflācija. Gadījumā, ja rādītāji novirzīsies no vēlamā līmeņa, Latvijas valdība nekavējoties tiks brīdināta.
Taču es neatsauktos tikai uz konverģences ziņojumu. EK maija beigās pieņēma ikgadējās rekomendācijas katrai valstij par to, kādas ir to būtiskākās strukturālās problēmas, kas steigšus jārisina. Tās vēl var mainīties, jo jāapstiprina visu ES valstu vadītājiem, bet Latvijai pašreizējā redakcijā ļoti liela uzmanība pievērsta sociālajai nevienlīdzībai. Latvijas rekomendācijās nekas nav teikts par makroekonomiskiem radītājiem, bet ir aizrādīts par nepieciešamām nodokļu sloga izmaiņām no darbaspēka uz dabas resursiem, nekustamo īpašumu, akcīzi vai ko citu, un par sociālās nevienlīdzības risku.
Viens no ieteikumiem, kas, protams, ir valdības kompetences jautājums, bija paaugstināt neapliekamo minimumu. Tas ir pārāk zems. Protams, rekomendācijās nekad netiek norādīts, kas tieši valdībai būtu jādara. Tiek norādīts novēršamais risks vai sasniedzamais mērķis, bet, kā to panākt, ir katras valdības ziņā. Runājot par nabadzību, Latvija ir viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā, un ekonomiskā krīze atstāja smagas sekas, ar kurām joprojām ir jācīnās. Latvija bija ļoti slima, valdība izvēlējās aktīvu ārstēšanās kursu, un rezultāti ir labi – slimība nepārgāja hroniskā kaitē, bet slimības sekas joprojām ir jūtamas. Tagad uzmanība ir jāpievērš bezdarba apkarošanai un labklājības celšanai. Nabadzības apkarošanai ir uzmanība jāpievērš trim kritērijiem – vai cilvēku ienākumi ir tik mazi, ka viņi statistiski ir pakļauti nabadzības riskam, ir izteikti materiāli nenodrošināti un dzīvo mājsaimniecībā, kur dominē bezdarbs.
– Mēģinot sasniegt vienu mērķi, var pazaudēt citus. Pērn Latvijas valdība, lai nodzītu lejup inflāciju, samazināja patēriņa nodokli –PVN. Proti, rīkojās pretēji EK ieteikumiem un rekomendācijām.
– Latvijas valdība izteica arī citus argumentus. Latvijas PVN bija augstākais starp Baltijas valstīm. Tolaik EK neatbalstīja šo soli, jo bija bažas, ka tas var samazināt nodokļu ieņēmumus un palielināt budžeta deficītu, bet tas neietekmēja budžetu. Turklāt nodokļu politika Eiropā nav harmonizēta un dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība.
– Pēc nākamā gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām būs jauna EK un, visticamāk, cits transporta komisārs. Kādas ir cerības, ka turpināsies projekti, kas vēl nav apstiprināti? Varbūt jaunā komisija var izvirzīt citas prioritātes?
– Komisijas darbinieki paliks tie paši. Tas ir normāli. Reizi četros gados mainās Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija, tāpat kā pēc vēlēšanām nomainās Latvijas Saeima un valdība. Budžetu apstiprinās vēl šis Eiropas Parlaments, bet budžeta ienākumi būs mazāki nekā iepriekšējos gados. Tas ievieš zināmu nenoteiktību. Fonds Savienojot Eiropu, no kā finansē lielos Eiropas līmeņa transporta, enerģētikas un IT projektus, ir samazināts salīdzinājumā ar EK priekšlikumu. Samazinājums attieksies praktiski uz visām pozīcijām. Budžets tiek pieņemts uz 7 gadiem, un prioritātes tiek nofiksētas. Mainoties parlamentam un komisijai, prioritātes nevar nomainīt. Var apstiprināt arī citus projektus, bet tiem jāatbilst prioritātēm. Šobrīd ir grūti pateikt, kādi projekti tiks atbalstīti un kāda apjomā.
– Nākamgad būs 10 gadi, kopš Latvija ir ES, bet Baltijas enerģētiskā sistēma joprojām nav savienota ar ES. Kādas ir cerības sākt Lietuvas – Polijas gāzes cauruļvadu savienojumu, pieslēdzot Baltiju vienotai ES cauruļvadu sistēmai?
– Arī šis projekts attiecas uz Savienojot Eiropu finansējumu. Taču uz to pretendē arī citi projekti, tostarp Kurzemes loks elektrības pārvadē un Latvijas – Igaunijas elektroenerģijas sistēmu starpsavienojums. Grūti pateikt, kuri projekti tiks atbalstīti. Tas pats attiecas uz Rail Baltica, kas ir projekts ar ļoti lielām izmaksām. Problēma ir nevis tajā, ka nākamgad var nomainīties transporta komisārs, bet tas, ka tik vērienīgam projektam ir nepieciešami ļoti lieli līdzekļi. To, vai visam pietiks naudas, es nevaru pateikt. Tikpat atklāts jautājums ir arī par sašķidrinātās gāzes termināli (SGT). Man nav saprotams Igaunijas un Somijas strīds par to, ka viņi nevar vienoties par vietu un vēlas, lai EK viņiem to noteiktu. Ja EK kaut ko nosaka, tad EK vienlaikus uzņemas saistības. Es nezinu, vai EK būtu jāiejaucas starpvalstu attiecībās.
– EK pasūtītais pētījumu par SGT vietas izvērtējumu nav brīvi pieejams dokuments, taču tā slēdzieni ir publiskoti, un tie nav ļoti optimistiski. Baltijas valstīs dabas gāzes patēriņš ir neliels, un vienīgā vieta ar nozīmīgu gāzes patēriņu ir Somija. Taču Somijai ir noslēgts take or pay līgums ar Gazporm līdz 2025. gadam, kas nozīmē, ka šī projekta realizācija tuvākajā perspektīvā ir maz ticama.
– Turklāt arī Lietuvā grasās būvēt SGT, kas samazinās cita termināļa apjomus. Aicinājums EK izvēlēties vietu var tikt uztverts tā, ka EK uzņemas šefību par šo projektu un automātiski nāks ar līdzfinansējumu. Es šaubos, vai EK kaut ko ieteiks Baltijas kopējā SGT jautājumā, izņemot to, ka Baltijas tirgu ir svarīgi savienot ar kopējo Eiropas tirgu.
– Kamēr nebija izveidoti Eiropadomes prezidenta un ES augstā ārlietu pārstāvja posteņi, tikmēr ES prezidējošā valsts varēja nedaudz ietekmēt ES darba kārtību, iekļaujot vienu vai otru savu interešu jautājumu. Kopš šie amati ir izveidoti, Eiropas Komisija, kopā ar Eiropadomes prezidentu Hermani van Rompeju un ES augsto ārlietu pārstāvi Ketrīnu Eštoni nosaka kopējo ES darba kārtību ārlietu sfērā. Kāda jēga Latvijai ir tērēt 100 miljonus eiro ES prezidentūrai?
– Sadalīsim šo jautājumu divās daļās. Naudas tērēšana ir viens, bet ES prezidentūra ir pavisam kas cits.
Lai arī tagad ES prezidentūras jautājumu loks ir mazāks, ES prezidentūra ir iespējas valstij demonstrēt savas ambīcijas un māku panākt kompromisus ES mērogā, virzot daudzu jautājumu risinājumus. Tā ir fantastiska skola un milzīga iespēja parādīt savas spējas, to, ka esi vienlīdzīgs ar citiem. Es uzskatu, ka ES prezidentūra ir ļoti svarīga, īpaši tad, ja valstij nav lielas pieredzes ES darbā.
Par naudu. Katra valsts pati nosaka summu, kuru var atļauties tērēt. Es nezinu, pēc kādiem apsvērumiem Latvijas valdība ir noteikusi šādu summu. Manā skatījumā taupības režīma apstākļos jebkura izšķērdība nav pieļaujama. Dānija, lai arī ir daudz bagātāka par Latviju, izvēlējās ES prezidentūru ar nelielu izmaksu modeli. ES prezidentūrai atvēlētie līdzekļi nav jātērē, lai būvētu Potjomkina sādžas. Taču Latvijas valdības nosaukto summu es nevaru novērtēt. Dānijā valsts pārvaldes cilvēki ir labāk sagatavoti, pieredzējušāki. Būtu korekti salīdzināt Latvijas izmaksas ar Lietuvas vai Slovēnijas izmaksām – ar mazām valstīm, kurās prezidentūra bija pirmo reizi.