Psihologs: „Šķiršanās, tieši tāpat kā zaudēt kādu no vecākiem, bērnam vienmēr ir briesmīgi liela trauma.”

- Ludmila, sakiet, lūdzu, vai ir tāds „ideālais” šķiršanās gadījums, citiem vārdiem, vai ir iespējams, ka bērns uztver notiekošo mierīgi un izturas saprotoši, kad ģimene izjūk?

- Nē, tas nav iespējams, jo tiek aizskarti dzīves pamati. Sabiedrība, kurā mēs dzīvojam, ir veidojusies tradicionālā veidā, kas nozīmē, ka vecāki bērnam daudzu gadsimtu laikā ir bijuši esamības pamats. Varbūt viendzimumu laulības un šādu pāru tiesības adoptēt bērnus spēj arī mainīt cilvēka psihi, bet jāsaprot, ka cilvēka psihe ir samērā konservatīvs mehānisms. Daudzajos gadsimtos izveidojusies kārtība, ka ir māte un tēvs, ir iesakņojusies diezgan dziļi cilvēka psihē. Tāpēc šķiršanās, tieši tāpat kā zaudēt kādu no vecākiem, bērnam vienmēr ir briesmīgi liela trauma.

Vecāki ir pamats – tās bērna būtības divas puses, uz tā viņš aug un attīstās. Pēc tā dzīves scenārija, kas bijis vecākiem, bērns vēlāk arī veido savas dzīves scenāriju, un tas notiek zemapziņas līmenī.

Ir jārēķinās ar to, ka bērnam viss ir nozīmīgs – pārvākšanās jaunā dzīvoklī, pāriešana jaunā skolā, brīvdienu pavadīšana pie vecmammas – tas viss ir lielas pārmaiņas priekš bērna, bet ar laiku viņš pierod pie tām. Tāpat ir ar šķiršanos, ja viņi dod bērnam laiku aprast ar domu, ka, piemēram, tētis īrēs atsevišķu dzīvokli vai mamma brauks uz ārzemēm un viņi tagad dzīvos savādāk, tad tas bērnam nebūs dramatisks pārsteigums, bet tas neliecina, ka traumas nebūs.

- Tomēr pastāstiet, lūdzu, kā vecākiem ir jāuzvedas, kad viņi ir nolēmuši pārtraukt savas attiecības?

- Arī tad, ja vecāki vienmēr ir bijuši uzmanīgi, mīloši un iejūtīgi, šķiršanās periodā viņi maz domā par bērnu. Pie tam, paiet zināms laiks, kamēr vecāki to pamana, un bērns jau ir paspējis pārdzīvot nenoteiktība un baiļu sajūtas, uzzināt ne mazumu briesmīgu noslēpumu par nodevību, nežēlību un muļķību par saviem vistuvākajiem cilvēkiem. Būtu labi, ja pāri vēl pirms kāzām un bērna radīšanas mācītos uzņemties atbildību, tiem būtu personīgā izaugsme, tiem būtu jāstājas laulības dzīvē, apzinoties to, jāzina ģimenes veidošanas shēmu, jālasa attiecīgā literatūra un jākonsultējas ar psihologiem. Tad, kad rodas vēlme šķirties, jebkurā gadījumā, sākumā ģimenei ir nepieciešama konsultācija, tas nepieciešams arī tad, ja lēmums ir galīgs, pārim ir jāparunā par to, kas notiek, kādas neitrālas personas klātbūtnē. Vecāki parasti to nedara.

Jebkurā gadījumā, lai kādi būtu pašu vecāku pārdzīvojumi, tiem , pirmkārt, ir jāpadomā par to, kā norobežot bērnu no ģimenē notiekošā. Arī tad, ja tēvs nevēlas satikt māti, jāatceras, ka bērns nav daļa no mātes, bet gan atsevišķa personība. Bērnam tomēr ir nepieciešams, lai tēvs atnāk viņam pakaļ uz bērnudārzu vai skolu, satiktos ar viņu, pastaigātos vai padarbotos kopā ar viņu. Māte tajā laikā varētu nodarboties ar savām darīšanām, netraucējot tēvam tikties ar bērnu. Vecākiem jāvelta uzmanība bērnam, jādāvā tam siltums. Bērnam jāzina, ka vecāki, arī tad, ja vairs nevēlas dzīvot kopā, joprojām mīl viņu un iespēju robežās abi centīsies būt kopā ar viņu. Tad, kad pāris visu ir nolēmis, viņi nekādā gadījumā nedrīkst noskaņot vienu pret otru. Viņiem kā pieaugušiem cilvēkiem ir jāuzņemas atbildība par to, ko viņi dara un jāsaudzē bērns no spēcīgiem pārdzīvojumiem.

Šķiršanās nav ātrs process. Situācijā, kad cilvēki ir nolēmuši šķirties, ir laiks padomāt un parunāt par attiecībām. Iespējams, tiem ir jāmaina attieksme vienam pret otru vai šo savienību. Diemžēl pēc šķiršanās bijušie dzīvesbiedri veido jaunas attiecības ar citu cilvēku pēc vecā attiecību modeļa. Šķiršanās parasti notiek ne tādēļ, ka kāds nevar sadzīvot ar kādu cilvēku, bet gan tādēļ, ka tas neprot būt attiecībās, neprot saglabāt attiecības. Pirms vērsties pie advokāta, vispirms ir vērts aiziet pie psihologa un apspriest iespējamos problēmas risinājumus. Protams, tas ir milzīgs darbs – sevis pārveidošana, bet nekas nav neiespējams.