Tai laikā, kad vadošās Rietumeiropas valstis sarunu par stingru „Māstrihtas kritēriju” ievērošanas nepieciešamību pavadījumā visiem spēkiem cenšas izbēgt no jauna parādu krīzes viļņa, Centrāleiropā un Austrumeiropā situācija izskatās pievilcīgāk …
Ungārijas parlamentā iesniegtais valdības valsts budžeta projekts 2014. gadam pilnīgi atbilst Briseles pretkrīzes prasībām. Budžeta deficīts paredzēts 2,9% līmenī, t.i., zemāks par to pašu 3% slieksni, kurš paliek par sapņu robežu vairākumam ES dalībvalstu. Ekonomikas izaugsme tiek paredzēta 2% apmērā, bet inflācijas līmenim nav jāpārsniedz 2,4%. Pēc Ungārijas ekonomikas ministra Mihaja Vargas vārdiem runa ir par budžetu, kuru „raksturo lielāka izaugsme, kā arī taupīga un piesardzīga ekonomikas vadīšana”, - vēsta fondsk.ru.
Lai labāk saprastu Ungārijas ekonomikā notiekošā nozīmi Eiropā, vērsīsimies pie statistikas aģentūras EC Eurostat oficiālajiem pārskatiem. Tie liecina, ka pēc stāvokļa uz 2012. gadu iekļauties Briseles noteiktajā budžeta deficītā 3% apmērā spēja tikai trīs ES dalībvalstis – Igaunija, Somija un Luksemburga. Šis rādītājs sastāda šajās valstīs no 1,1 līdz 1,9%. Visas pārējās valstis nespēja sasniegt nepieciešamos parametrus. Tai skaitā tas attiecas arī uz eiro zonas līderiem – Austriju (3,2%), Nīderlandi (3,7%) un Franciju (4,5%). Bet vienotās valūtas zonā neietilpstošās Lielbritānijas budžeta deficīts pērn sastādīja pat 6,2%. Lietas šajā jomā neveicas arī Ungārijas kaimiņiem, tā Slovākijas budžeta deficīts 2012. gadā sastādīja 4,9%, bet Slovēnijas – 4,4%.
Uz šī fona neapšaubāmie Ungārijas ekonomiskie panākumi kopā ar tīri protekcionisko Viktora Orbana kabineta pasākumu kopumu ļauj domāt, ka pārvarēt Eiropas finanšu krīzi var ne tikai kopā visa ES, bet arī atsevišķa valsts.
Runājot par Budapeštas un Briseles attiecību specifiku, kura šodien var kalpot par savdabīgu Eiropas Savienības telpā notiekošā kritēriju, jāņem vērā šis objektīvais faktors, kurš nepaaugstina Eiropas Savienības institūciju autoritāti. Pēc Ungārijas un tās reģiona kaimiņu uzņemšanas ES 2004. gadā no speciāla ES fonda tām sāka izdalīt līdzekļus tā saucamo „paplašināšanas izdevumu” segšanai. Pārrēķinot uz vienu iedzīvotāju, šīs izmaksas sastādīja 60 eiro gadā uz vienu poli, 45 eiro uz vienu ungāru, 29 eiro uz vienu čehu. Bet, lūk analoģiskie izmaksu rādītāji 2000. gadā no ES kases tagadējām „problēmvalstīm”: 437 eiro uz vienu grieķi, 419 eiro uz vienu īrieti, 216 eiro uz vienu spāni, 211 eiro uz vienu portugāli.
Rodas likumsakarīgs jautājums: kāda ir šādu ieguldījumu efektivitāte, un kur meklējami šāda pārsteidzoša izmaksu kontrasta iemesli, kas līdzinās tiešai Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu diskriminācijai? Eiropas Komisija miglaini atsaucas uz nelielo Ungārijas, Čehijas un Polijas ienākumu līmeni un iedzīvotāju pirktspēju. Tomēr kam, ja ES fondiem jārūpējas par šo rādītāju pieaugumu!
Šajā situācijā nav jābrīnās, ka Ungārijas valdība īsteno politiku, kura arvien vairāk ir neatkarīga no Briseles, SVF un citiem Eiropas un pasaules „spēka centriem”. Šajā kursā iederas vadošo pozīciju atgriešana valstij enerģētikas tirgū un dzīvokļu komunālās saimniecības sfērā. Par pēdējo piemēru kļuva valsts enerģētikas kompānijas MVM noslēgtais darījums par Ungārijas teritorijā strādājošā Vācijas enerģētikas giganta E. ON struktūru pirkšanu. Pirkuma izmaksas sastādīja 950 milj. eiro.
Raksturojot principus, uz kuriem jābalstās Eiropas integrācijai, pazīstamais Vācijas filozofs un sociologs Jurgens Hanermass vienreiz atzīmēja: „Jautājuma būtība slēpjas nevis kaut kā pavisam jauna atklāšanā, bet mūsdienu nacionālo valstu sasniegumu saglabāšanā un šo sasniegumu iznešanā ārpus valsts robežām; jauna ir tikai forma, kuru šis process pieņems”. Centrāleiropas un Austrumeiropas politiķi izsakās stingrāk. Tā, vēl 1992. gadā pieņemtā Čehijas un Morāvijas Komunistiskās partijas programma, kura pēdējos gados ir ievērojami nostiprinājusi savas pozīcijas, pasvītro cīņas par „vienlīdzīgu Eiropas tautu, Eiropu, kura tiktu dibināta „no apakšas”, nevis būtu par monopolu un Eiropas birokrātu pūliņu augļiem” nepieciešamību.
Diemžēl daudzas Eiropas Savienības vadības darbības atrodas pretējā gultnē, atgādinot to vai citu sociāli ekonomisko modeļu uzspiešanu no ārpuses, kuri ir nepārdomāti, diskriminējoši un ne pārāk efektīvi, toties tie ir izdevīgi Briseles birokrātiem un transnacionālajām korporācijām.