Kinorežisora, scenārista, sabiedriskā darbinieka Jāņa Streiča vārds ir zināms arī ārpus Latvijas.
Savukārt mūsu valstī viņa mākslas filmas „Teātris”, „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, „Mans draugs – nenopietns cilvēks” ir ārkārtīgi populāras.
Diemžēl šobrīd talantīgais režisors vairs nedarbojas šajā jomā, toties viņš ir atklājis citu sava talanta šķautni – sācis nodarboties ar glezniecību. Viņa gleznu izstāde „Līdz rudenim vēl tālu” ir apskatāma Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā. Tās atklāšanas pasākumā Jānis Streičs sniedza portālam Gorod.lv nelielu interviju.
- Kur rodat iedvesmu? Kas šajā dzīvē sagādā jums prieku?
- Laikam, gleznošana. Šobrīd modē ir modernisms, kurā nav dvēseles. Cilvēki ir jāpārsteidz, tādēļ mākslinieki izgatavo nesaprotamas un aukstas instalācijas. Kaut neesmu profesionāls mākslinieks, man tas nepatīk, jo modernismā nav dvēseles, tikai izlikšanās, kaut kas no sātana, nevis no Dieva.
Man vienmēr ir paticis gleznot, kopš bērnības. Kad biju mazs, tēvs iemācīja mani izgatavot latgaliešu tradicionālās figūriņas no māla. Man tas labi padevās, un pionieru saietā Daugavpilī es saņēmu balvu. Dzīvojot Rīgā, kādu laiku biju pārliecināts, ka ar kino nekas nesanāks, tādēļ visai veiksmīgi darbojos kā skulptors.
Manuprāt, nav visu laiku jādomā, cik es esmu lielisks – gan mākslinieks, gan skulptors, gan režisors utt. Sevi var uzskatīt pat par Napoleonu, taču galvenais, kas tu esi patiesībā un kā tevi redz cilvēki, it īpaši, tuvi cilvēki.
- Kad atsākāt gleznot?
- Godīgi sakot, mani pārsteidz, ka cilvēki apbrīno manas gleznas. Tas taču nav nopietni, es tikai nedaudz gleznoju.
Tas notika pirms 25 gadiem Jēkabpilī, kur es vācu dēļus, lai uzceltu māju. Biju organizējis talku, pēc smagas dienas atcerējos bērnības māju, kurā dzīvoja mana vecmāmiņa. Šādā sentimentālajā noskaņojumā iedomājos, ka būtu labi tās vietas uzgleznot. Sameklēju zīmuli un vienā vakarā uzzīmēju aptuveni 30 skices.
Pēc kāda laika nejauši atradu šos zīmējumus. Draugs pierunāja mani turpināt iesākto, paņēmu pasteļkrītiņus un zīmēju. Tā viss sākās – radās bērnības sapņiem veltītie zīmējumi.
“To vietu vairs nav, tikai vietu vārdi vel skan,
Bet aiz vārdiem ainas, kas svešas man.
To vietu vairs nav, kur bizoju basām kājām…
Un laužu vairs nav. Tie deportēti uz debess mājām…”.
- Jūsu gleznās attēlotas Latgales ainavas. Vai jūsu sirds palika Latgalē?
- Šeit jūtos kā mājās, visi ir savējie. Latgalieši ir neparasti cilvēki ar plašu dvēseli. Viņi nav auksti, atturīgi kā latvieši. Ar Daugavpili mani saista ļoti daudz, man patīk jūsu universitāte, es pat skaitos tās darbinieks (redakcijas piezīme – J.Streičs ir DU „Humanitārās akadēmijas jauniešiem” patrons jeb aizbildnis). Esmu izpelnījies studentu atzinību, mums ir labas attiecības.
Vispār es mīlu cilvēkus, kuri dara savu darbu, šādu cilvēku Daugavpilī, Preiļos, Latgalē ir ļoti daudz.
- Jūs esat Preiļu Goda pilsonis, nesen kļuvāt par Rēzeknes Goda pilsoni. Vai negribētu kļūt arī par Goda daugavpilieti?
- Šis jautājums jāuzdod pilsētas vadībai. Patīkami, ka man piešķīra šos nosaukumus. Preiļos man pasniedza arī pilsētas zelta ģerboni, ko es uzskatu par atzinības apliecinājumu un kas man ir ļoti dārgs, jo esmu dzimis Preiļu novadā.
- Paldies par interviju! Lai jums veicas!
ja ta butu