Ir grūti runāt par to traģēdiju, kas pagājušajā nedēļā notika, iebrūkot jumtam vienā no tirdzniecības centriem Maxima, kā rezultātā bojā ir gājis ļoti daudz cilvēku.
Protams, uzreiz rodas jautājums par notikušā iemesliem, kāpēc tā varēja notikt, un vainīgajiem, un jāatzīst, ka būvniecības procesa kontekstā diemžēl ir jarunā par alkatību, paviršību un totālu atbildības trūkumu. Domājams, nav kāda viena konkrēta iemesla, kāpēc varēja notikt šāda traģēdija, un šeit problēma ir faktiski visos būvniecības procesa posmos, un tam diemžēl netiek pievērsta pienācīga uzmanība valsts līmenī.
Vispirms jau jāatzīst, ka Latvijā, lai tiktu pie pasūtījumiem, dempingo ne tikai būvnieki, bet arī arhitekti, un tādējādi problēmas rodas jau projektēšanas stadijā. Nākamais jautājums par galvenā uzņēmēja un apakšuzņēmēju attiecībām. Ļoti bieži galvenais uzņēmējs nolīgst apakšuzņēmējus, tie paveic noteiktu darbu apjomu, saņem savu atalgojumu, un tas arī ir viss. Pienācīga kontrole pār apakšuzņēmēju darbu netiek veikta.
Sliktā līmenī Latvijā notiek būvuzraudzības process kopumā. Jau iepriekš ir runāts, piemēram, par to, ka būvuzrauga mēnešalga nedrīkstētu atpalikt no tā darba samaksas līmeņa, kas ir valdības vadītājam. Tādā gadījumā šajā profesijā strādājošie trīcētu un drebētu par savu amatu, baidīdamies to zaudēt, un tādējādi arī būvobjektu kvalitāti izvērtētu ievērojami rūpīgāk.
Nav pareizi arī tas, ka būvniekam dažādu bojājumu novēršana par saviem līdzekļiem jānovērš divus gadus pēc objekta nodošanas ekspluatācijā – šim termiņam vajadzētu būt ievērojami lielākam, piemēram, pieci gadi. Ieviešot piecu gadu garantijas termiņu, būvnieki objektos strādātu ar apziņu, ka viņiem pašiem piecu gadu periodā nāksies ciest zaudējumus gadījumā, ja atklāsies kādas problēmas. Protams, tas palielinātu arī pašu realizēto projektu drošību. Atklāts jautājums ir arī par to – vajadzēja vai nevajadzēja noteikt, ka Latvijā jau drīzumā vairs nebūs vajadzīgi būvniecības sertifikāti. Eiropas valstis šajā jomā dalās divās daļās.
Kā redzams, runājot par būvniecības kvalitāti Latvijā, nevar izcelt tikai kādu vienu konkrētu aspektu, jo problēmas ir faktiski visos līmeņos, visos šā procesa posmos. Tomēr galvenokārt ir jāmaina sava attieksme tiem uzņēmumiem, kuri realizē dažādus projetus. Un šeit runa ir ne tikai par veikalu ēkām vai citiem objektiem, kur ikdienā apgrozās daudz cilvēku, bet arī daudz ko citu, piemēram, ceļiem.
Protams, ir jātiek skaidrībā, kādi īsti ir bijuši iemesli tam, ka notika traģēdija veikalā Maxima, jāsaprot, kādas kļūdas tikušas pieļautas un tādējādi ir izrādījušās liktenīgas. Tomēr ar to vien nav pietiekami. Ir nopietni jāpārdomā visa būvniecības procesa organizēšanas sistēma valstī, lai būtiski samazinātu dažādu risku iespējamību nākotnē.