Gluži tāpat kā Sātana izdzīšana, arī stigmatizācija jeb spontāna asiņainu brūču (stigmu) atvēršanās tajās ķermeņa vietās, kur tika sadurts Jēzus, bieži vien tiek rādīta šausmu filmās, jo ir mistiska un biedējoša. Bet vai tā ir īsta?
Tiesa, paši cilvēki ar stigmām, starp kuriem vairums ir katoļi, šīs ciešanas neuzskata par nelaimi, bet gan par Dieva svētību - par zīmi, ka Dievs viņus izvēlējies, lai viņi ciestu no tādām pašām brūcēm kā Jēzus.
Ļoti īpatnējs fakts, pēc vēsturnieku domām, ir tas, ka līdz pat 1200. gadam pēc Jēzus nāves nav reģistrēts neviens stigmatizācijas gadījums. Pats pirmais vēsturē zināmais cilvēks ar stigmām bija Svētais Asīzes Francisks (1182-1226), bet pēc viņa reģistrēti aptuveni trīs duči stigmatizēto, lielākoties sievietes.
Slavenākais starp viņiem ir itāliešu tēvs Pijs (īstajā vārdā Frančesko Fordžione), kurš bija tautā mīlēts mācītājs un kura stigmas ir vislabāk dokumentētas.
Tiesa, ne visi ticēja tam, ka tēvs Pijs nav viltvārdis, un starp skeptiķiem bija pat divi pāvesti. Savukārt Milānas Svētās sirds katoļu universitātes dibinātājs Agostino Džemelli, kuram bija iespēja tēvu Piju pārbaudīt, teica, ka viņš ir "psihopāts, kuram patīk pašam sevi izkropļot".
Tēvs Pijs nomira 1968. gadā, tā arī nekad neatzīstoties, ka stigmas bijušas paša izraisītas, bet 2002. gadā Romas pāvests Jānis Pāvils II viņu kanonizēja.