Kā jau tika ziņots, daugavpilietis Artūrs Poņatovskis, kurš aprīļa sākumā ar MIL starpniecību izteicās par pilsētā notiekošajiem remontdarbiem, pēc zvana no domes viņa priekšniekam zaudēja darbu.
Līdz pat šai dienai Artūrs ir bez darba, tomēr nenožēlo, ka publiski izteica savas bažas par to, ka nepareizas transporta kustības organizācijas dēļ Vienības tilts, kurš tajā brīdī tika remontēts, varēja vienkārši neizturēt uz tā esošā transporta slodzi.
Portālam Gorod.lv Artūrs pastāstīja, ka jau zina, pēc kā norādījuma viņš ir palicis bez darba, bet nesaprot, ko tādu viņš ir pateicis un par ko viņam atriebjas, turklāt MIL Artūrs vērsās ne uzreiz, bet deva iespēju atbilstošajiem speciālistiem reaģēt uz signālu, kas tomēr netika izdarīts.
Saskaņā ar Artūra informāciju, kad šī tēma aktīvi tika atspoguļota presē, Daugavpilī ieradās galvaspilsētas civilās aizsardzības komisija, kura deva noteiktus priekšrakstus, par kuriem informācija netiek izpausta. Savukārt arī pilsētas mērs nesen, atbildot uz šīs tēmas jautājumu radio, deva priekšroku izvairīties no skaidras atbildes.
Patlaban, kā jau iepriekš paziņoja pašvaldības pārstāvji, darbi uz tilta notiks savādāk, un transports pie luksofora gaidīs pirms tilta. Tāpat Grīvā ir uzstādītas ātruma un transporta masas ierobežojuma zīmes utt. Remontdarbu laikā ir labāk organizēta kustība arī citos pilsētas mikrorajonos. Šāds rezultāts Artūru iepriecina, bet viņš pat līdz šim brīdim nesaprot, kādēļ tā nevarēja strādāt uzreiz, nevis pēc šādas nepatīkamas situācijas.
Runājot par to, ko viņš plāno darīt tālāk, un vai viņam ir nodoms palikt Daugavpilī, Artūrs portālam pastāstīja:
„Nezinu, vai es pilsētā atradīšu darbu. Pēc tam, kad mani aizsūtīja atvaļinājumā uz sava rēķina, man nācās atvērt slimības lapu, jo veselība pasliktinājās nervozēšanas dēļ. Tagad gaidu no darba devēja dokumentu ar darba statusa apstiprinājumu, ar kuru es došos uz Darba inspekciju. Ja es esmu atlaists no darba, ceru saņemt dokumentus un stāties Nodarbinātības dienesta uzskaitē. Kas būs pēc tam, nezinu. Draugi piedāvā darbu ārzemēs, bet braukt prom es negribu, jo Daugavpils ir mana pilsēta. No otras puses, esmu sapratis, ka šajā pilsētā man nav vietas.
Bet es neko nenožēloju, jo es rīkojos kā īsts valsts pilsonis. Kas zina, varbūt kādu izglābu. Tagad, kad es braucu ar autobusu, cilvēki pienāk, spiež roku un sarunājas. Man piedāvā visu tā neatstāt, darīt kaut ko, bet es nevēlos, lai man piedēvētu kaut kādu politisku partiju, jo es nekad neesmu bijis un nevēlos būt nevienas partijas biedrs.
Pirmo reizi es nesaskatu nekādas perspektīvas, esmu vīlies cilvēkā, kuru uzskatīju par draugu, bet priecē, ka es esmu uzzinājis, kuri cilvēki ir mani draugi, paldies viņiem par atbalstu. Bet viss kas notiek, notiek uz labāko.
Kas notiks ar pilsētu, grūti teikt. Ja arī atnāks cits mērs, komunālās struktūras vadīs iepriekšējie cilvēki. Alternatīvas mums nav. Tagad jaunieši steidzas saņemt diplomu un dodas uz ārzemēm. Arī pilsētā roka roku mazgā, ierēdņi vietu jaunatnei nedos. Divus gadu desmitus pilsētā viss iet pa apli. 2000. gadu vidū bija brīdis, kad jaunos šī vecā gvarde nepielaida, bet patlaban neviens arī vairs nevēlas „ielīst” šajā domē. Tautai jau ir vienalga, agrāk cilvēki pārdzīvoja, rīkoja kaut kādus piketus, bet tagad ir jau sapratuši, ka nav jēgas to darīt. Skumji par pilsētu, tā bija jauna un perspektīva. Agrāk jaunatne vēlējās dzīvot pilsētā, iegādāties dzīvokļus un izveidot ģimenes. Bet patlaban vēlas ātrāk aizbraukt prom. Strādājot par taksistu, cik cilvēkus esmu aizvedis uz rīta vilcienu, kuri devās uz lidostu. Cik izglītotu cilvēku patlaban ir Anglijā, kuri strādā laukos?
Pērnā gada maijā es izbraucu pa Baltkrieviju un negribēju braukt prom. Tik daudz jauniešu, pāru ar bērniem, visi strādā un dzīve kūsā. Bet atgriezos atpakaļ – vieni krūmi. Latgales pilsētiņas izmirst. Bēdīgi, ja Daugavpils vienkārši izmirs”.