Šobrīd Aglonā uz ikgadējiem svētkiem, kuru kulminācija ir 15. augustā, Vissvētākās jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienā, pulcējas svētceļnieku un dievlūdzēju tūkstoši.
Viņiem pievienojas ne tikai Romas katoļu konfesijai piederīgie, bet arī tie, kam gribas būt klāt šīs vietas īpašajā gaisotnē. Arī augstas amatpersonas, kā tas jau ierasts, ieradīsies svētkos.
Neatkarīgā aptaujāja sabiedrībā pazīstamus ļaudis, lai noskaidrotu, kas viņiem ir Aglona. Izrādījās, ka visi kaut reizi bijuši šajā vietā un daudzi – arī lielajā notikumā. Ne visi izvēlas tur atrasties 15. augustā, norādot, ka mazākā drūzmā labāk izjūt šo vietu un pašiem sevi. Daļa atcerējās vēl padomju laikā pieredzēto, jo arī tad dievnams pulcējis daudzus ticīgos, kas nav bijušies paust savu pārliecību publiski. Tas stiprinājis viņus un modinājis arī brīvības apjautu.
Tie, kas ir ticīgie, un jo īpaši – katoļi uzsvēra, ka regulāri cenšas būt klāt šajās dienās. Ja ne kā svētceļnieki, tad atbrauc ar savu vai sabiedrisko transportu vismaz svētku kulminācijas dienā. Tā esot gan tradīcija, gan nepieciešamība piepulcēties dievlūdzējiem, jo kopējām lūgšanām un bazilikas enerģētikai esot nenovērtējams spēks. Tā esot tāda dvēseles attīrīšanās, kāda nav gūstama ikdienā. Pazūdot arī nogurums, ir tāda miera un līdzsvara sajūta, tuvība Augstākajam. Uzmundrinot arī garīdznieku teiktais un klātesamība.
Aptaujātie uzsvēra cerību un ticību kā galveno vadmotīvu, kas ļaudis vieno šādā reizē. Tas ir vajadzīgs arī pašreizējā – visai nestabilajā politiskajā un ekonomiskajā situācijā. Tāpēc vairākums uz jautājumu, ko viņi gribētu akcentēt šādā reizē, norādīja – nezaudēt optimismu, par spīti tam, ka nav zināms, kādā virzienā attīstīsies notikumi.
Vai apmeklēsiet svētkus? Kas jums ir Aglona?
Jānis STREIČS, LZA Goda loceklis, kinorežisors:
– Arī šogad būšu Aglonā. Tā ir vieta, caur kuru Latvija juta saikni ar Eiropu arī garajos boļševisma okupācijas gados. Tā deva un dod mums iespējas pacelties pāri īstenībai. Aglona nav ne sapulce, ne mītiņš. Ja kāds domā uzrunāt citus, viņš ieradies ne pēc adreses. Uz Aglonu katrs iet ar savu grēku apziņu un vēlmi kļūt labākam. Tur svētceļnieki un dievlūdzēji ieskatās sevī un sarunājās ar Dievmāti un viņas dēlu. Tikai atcerieties, ka līdz ar lūgšanu jāraida solījums, kas virzītu jūs uz labo. Tad lūgšanas piepildās. Un Dieva miers lai ir ar jums!
Andris BUIĶIS, Saeimas deputāts un Latvijas Universitātes profesors:
– Sen neesmu tur bijis, un man šī vieta nav saistīta ar īpašām izjūtām. Turklāt patlaban, ja arī gribētu braukt, sakarā ar cūku mēra aizvien lielāko izplatību atturētos to darīt. Tomēr nenoliedzu, ka daudziem šī vieta varētu būt tradīciju turpinājuma, spēka un garīguma smelšanās avots. Garīgais stiprinājums un optimisms ir vajadzīgs, jo laiks, kas mūs sagaida, būs pārbaudījumiem pilns, un neviens nevar paredzēt, kas būs pēc pieciem vai desmit gadiem. Skaidrs, ka, iedzīvotāju skaitam arvien pieaugot un dabas resursiem sarūkot, visa pasaule ir lielu pārmaiņu priekšā.
Arvīds BARŠEVSKIS, Daugavpils universitātes rektors:
– Es un mana ģimene, un mani vecāki apmeklējam Aglonu katru gadu, un arī šogad nebūs izņēmums. Lielākoties tur esmu 14. augustā, un arī šogad tur būšu, lai ne tikai noklausītos arhibīskapa teikto, bet lai pabūtu kādu laiku tur. Tas ļauj man vairāk būt kopā ar sevi. Tā ir viena no komponentēm, kas vajadzīga manam līdzsvaram un spēka avotam, bet otra ir daba, kas tiešām dziedē un veldzē. Pāris nedēļas laukos ar atslēgtu mobilo telefonu uzpilda mani ar tādu enerģiju un dzīvesprieku, kas pēc tam palīdz strādāt un izturēt ikdienas tempu.
Andris VILKS, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors:
– Aglonā esmu bijis vairākkārt: lielākoties, sadarbojoties ar bazilikas vadību grāmatu saglabāšanas un atjaunošanas programmā. Reiz pat biju pie mācītāja uz gavēņa pusdienām un klostera telpās esmu nakšņojis, bet uz svētkiem gan ne, jo neesmu katolis. Lai vai kā – tomēr šīs vietas enerģētiku esmu sajutis arī uz sevis. Nenoliedzami, dievnamam ir ļoti gaiša aura, kas rada labu iespaidu uz tā apmeklētājiem.
Lelde STUMBRE, dramaturģe:
– Esmu tur kopā ar draugiem bijusi 15. augustā reiz 80. gados, kad Aglonā iegriezāmies, vairāk gan ziņkārības dzīti. Biju pārsteigta, redzot, ka tur pulcējas tik daudzi, lai apliecinātu savu ticību. Lai gan pati neesmu reliģioza, saprotu, kas ļaudis tam piesaista – cerība! Cerība, ka veselības likstas zudīs, ka problēmas atrisināsies, ka dzīve uzlabosies. Ja ticība dara cilvēku labāku, līdzjūtīgāku un izpalīdzīgāku, tas ir pozitīvi. Jo diez vai visatļautība, kas valda apkārt, ir tas labākais modelis.