Bez politiska lēmuma Latgali nepacelt 1

Neatkarīgā: Lai arī problēmas Latgalē ir jau ilgstoši, plašāku uzmanību tām tomēr izdevās piesaistīt tikai ar neviennozīmīgi vērtēto protestu pret akcīzes preču ievešanas rūpalu no kaimiņzemēm. Cik nozīmīgs izdzīvošanas, ekonomikas faktors tas bija vietējiem iedzīvotājiem, reģionam?

Iveta Maļina Tabūne:Vairums pašvaldību vadītāju atzīst, ka tie, kas nodarbojās ar šo rūpalu, nenāca prasīt sociālos pabalstus – tagad viņi būs uz pašvaldību pleciem. Bet jautājums ir daudz dziļāks – ir darbavietas vai nav. Cilvēki nevestu tās preces, ja viņiem būtu cita alternatīva. Latgalē bezdarbs ir visaugstākais no visiem reģioniem, ilgstoši – virs 20%, dažās pašvaldībās – virs 26%, piemēram, Zilupē, Baltinavā, Kārsavā, Rēzeknes novadā. Arī ilgstošo bezdarbnieku Latgalē ir visvairāk – ap 55%. Faktiskais bezdarbs ir vēl augstāks. 

Kad te grib sākt strādāt jauni uzņēmumi, kam vajadzīgs specifiski apmācīts darbaspēks, ir problēmas to atrast. Līdz šim bezdarbnieki lielākoties apmācīti pēc principa – visiem par visu, tiek palaista skaistumkopšanas apmācības programma. Bet vajadzētu skatīties, kādus darbiniekus vajag konkrētiem uzņēmējiem, un palīdzēt šādu kvalifikāciju cilvēkiem iegūt. Bezdarbnieku apmācības programmas ir jāpārveido. 

Vissmagākā problēma ir, ka mēs dramatiski zaudējam iedzīvotājus. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 20 gadu laikā Latgales reģions ir zaudējis 88 tūkstošus iedzīvotāju – pāri par 20%. Gadā zaudējam vismaz 1% – ap 5000 iedzīvotāju – vienu Maltas ciemu, visos šajos neatkarības gados – veselu Daugavpils pilsētu! Reālie cipari ir vēl lielāki, jo daļa ir joprojām deklarējušies reģionā, bet reāli atrodas ārzemēs. Sākotnēji brauca uz Rīgu, tagad vairāk tomēr uz ārzemēm. Aptaujājot jauniešus par to, cik daudzi pēc augstskolas beigšanas plāno palikt Latgalē, lielākā daļa pateica, ka plāno braukt prom. Pašvaldībās nereti daudzi nemaz nesagaida vidusskolas diplomu, jo ir jau aizbraukuši.

Ir kaut kas reāli izdarāms, lai to mainītu un dotu īpaši jauniešiem perspektīvas sajūtu tepat reģionā?

Lai kā būtu, kaut kāda kultūras, sporta dzīve reģionā ir pieejama. Lielākā problēma tomēr ir darbs. Arī pabalstu sistēma nav nemotivē strādāt. Cilvēks saņem bezdarbnieka statusu, 500 kilovatu elektrības par brīvu, maznodrošinātā statuss ļauj saņemt pārtikas paciņas, kuras cits vēl nosmādē, cits – pārdod tirgū. Ir dzīvokļa pabalsts, ārsta pakalpojumi bez maksas. Sociālā pabalstu sistēma ir izkonkurējusi uzņēmēju maksāto algu. Darba piedāvājumam Rēzeknē par minimālo algu neviens īsti nepiesakās. 

Tas kavē arī uzņēmējdarbības attīstību, veidojas apburtais loks – cilvēki nav kvalificēti, ieinteresēti, tas nemotivē arī uzņēmējus te sākt biznesu, cilvēkiem – nav darbavietas.

Precīzi!

Redzat risinājumu iespējas? Ko var prasīt no politikas plānotājiem, izpildītājiem nacionālā līmenī, ko var darīt pašā reģionā?

Mēs kā reģions esam apvienojušies un izstrādājuši Latgales attīstības stratēģiju 2030 un attīstības programmu. 

Galvenā kļūda ir tā, ka nav bijis komplekss risinājums, ko nozaru ministrijas piedāvā, to visi paņem. Bet ir apburtais loks – pašvaldībām nav iespējas iejaukties vai pašām nodarboties ar uzņēmējdarbību. Jādomā par kompleksiem risinājumiem. Ja uzņēmējs nāk iekšā ar savām investīcijām, pašvaldībai būtu jāpalīdz ar infrastruktūru – pievadceļiem, ūdensvadiem, kanalizāciju, apmācītu darbaspēku vai subsidētām darbavietām. Jārada kaut kas, ar ko var radīt ienākumus. Mēs kā reģions sevi neatražojam, ir valsts subsidētās un dotās darbavietas, kuras, sākoties krīzei, valsts pati atņēma, pirmām kārtām samazinot darbavietas tieši reģionos. Aizgāja ļoti daudzi policijas, Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki, ugunsdzēsēji un citi. Katra ministrija grieza, kur vien varēja – gan algas, gan štata vietas. Tādējādi zuda ne tikai darba vietas, bet arī pakalpojums. Veidojas ķēdes reakcija, rezultātā nav pamata radīt jaunus ienākumus. Esam labi dziedājuši, dejojuši, bet neesam uzbūvējuši pamatu, lai radītu ienākumus. 

Kādi ir iemesli? Reģionālās politikas neesamība, vēsturiski, ģeogrāfiski faktori? Kurā brīdī tā sniega bumba sāka velties? 

Tas jau ir gadu gaitā izveidojies, reģions jau ilgstoši bijis apdalīts, tāpēc arī sākām cīnīties par to, lai investīciju, fondu programmas kvotē pa reģioniem. Kāpēc pašvaldībām lieki cīnīties savā starpā, piemēram, kādā bērnudārzu programmā, ja var dabūt kvotu uz reģionu, un tad iekšēji vienoties, cik kuram tiek, un iestādes vadība nolemj, vai par šiem līdzekļiem kaut ko renovēt, piebūvi būvēt, vai ko citu. Ja ir atklātais konkurss, visi raksta projektus, tērē naudu, cilvēkresursus, konkurē savā starpā, un beigās nedabū. Tas nav efektīvi, jo īpaši, ja primāri mums jādomā par to, kā radīt darbavietas. 

Ir arī ģeogrāfiskie, ekonomiskie faktori – esam tālāk no centra, izmaksas transportam lielākas utml. Esam nevienlīdzīgā situācijā.

Robežzona ar Krieviju un Baltkrieviju bez sīkās kontrabandas dod vēl kādu lielāku labumu reģionam? Kāds ekonomiskais, finansiālais ieguvums no tās?

Nav bijušas speciālas programmas pierobežai kā tādai. Ir varbūt atbalsta intensitāte uzņēmējiem savādāka, bet mūsu gadījumā jārunā par uzņēmējdarbību kā tādu. Ir daži lielie stabili uzņēmumi, kas atraduši savu nišu, bet jautājums – kur rasties pārējiem, ja jaunie cilvēki aizbrauc? 

Vajadzētu pašvaldībām, uzņēmējiem, investoriem saiet kopā ar saviem nelielajiem līdzekļiem un valstij kaut ko iedot klāt, lai nodrošinātu to, ka uzņēmējam ir interesanti tajā vidē darboties. 

Tranzīts, transporta koridori, dzelzceļš, Eiropas ārējā robeža – no tā reģionam nav un nevar būt kāds papildu ekonomisks labums, neskaitot šīs sīkās spekulācijas? 

Tranzīts, kravu pārvadājumi iziet cauri Latgalei ar Krievijā iepirktu degvielu, sabojā ceļus, lielākoties šoferi brauc ar saviem produktiem, garajā rindā stāvot, atstāj atkritumus, neizmanto viesnīcas. Kāds ir pienesums? Nav nekāds nodoklis par ceļu, infrastruktūras izmantošanu. Dzelzceļš dod, bet dod valstij, nevis reģionam. 

Perspektīvā, jādomā par loģistiku reģionā. Ir Rēzekne, Daugavpils kā iespējami loģistikas centri, ir arī interese par Kārsavu, Krāslavu.
Bet galvenais – ir jādomā par kompleksiem risinājumiem, mērķi. Varbūt varam runāt par kādām nodokļu atlaidēm, neapliekamo minimumu līdz 120 latiem, uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaišanu par reinvestēto peļņu vai pierobežu kā valsts noteiktu prioritāti reģionālā attīstībā. Ja nebūs politiska lēmuma, viss paliks, kā ir. 

Latgalē būtu vajadzīgs savs īpašais nodokļu, investīciju režīms? 

Jā. Vajadzētu valstij izšķirties un radīt īpašu programmu ar noteikumiem uz konkrētu laiku, lai var atsperties. Visā pasaulē cīnās par industriālajām zonām, uzņēmējiem ir interese brīdī, kad viņam piedāvā labākus noteikumus, kad viņš var uz kādām izmaksām ieekonomēt. 

Vai tas līdzēs, ja, kā minējāt, problēma ir arī kvalificēta darbaspēka trūkums?

Reģionā ir potenciāls, ir divas augstskolas, ir profesionālās izglītības iestādes, tā nav tukša pļava. Bet ir mērķtiecīgi jāsapako šīs aktivitātes, lai varam ar minimāliem resursiem gūt maksimālu atdevi. Ir jau labi, ka Nodarbinātības valsts aģentūra apmāca bezdarbniekus, bet būtībā mēs sagatavojam skaistumkopšanas speciālistus, kuri pēc pāris mēnešiem aizbrauks strādāt uz Londonu! 

Savulaik Izraēla pārpirka IT cilvēkus no Krievijas, ar kuriem auklējās, deva dzīvokļus, lika klāt konsultantu, kas palīdz izstrādāt biznesa plānu. Konsultantu apmaksāja pēc padarītā darba, uzņēmumam iedeva kādu grantu, pēc gada nostrādāšanas – dzēsa trešdaļu, pēc diviem gadiem – 2/3, pēc trīs gadiem uzņēmējs jau bija sapratis, kā bizness darbojas un pats sāka sevi atražot. Mums vajadzētu domāt līdzīgi. Mums ik pa laikam mēģina kādus projektus ieviest, bet nesaprotot, kādu rezultātu galā sasniegsim. 

Droši vien citi reģioni iebilstu par nevienlīdzīgu konkurenci. Kādi būtu pretargumenti?

Paskatāmies kaut vai Poliju, kur ir ļoti daudz speciālās ekonomiskās zonas! Mums ir Rēzeknē – tā attīstās, ir plus, ir mīnusi, bet citviet reģionā pamatā mēģina lāpīties ar sociālajām problēmām, par uzņēmējiem necīnās. Uzņēmējdarbība nopietnāk jāsāk mācīt jau skolā, jāieliek pamati, lai mācītos domāt kreatīvi un tad savas idejas pārvērstu produktā, uzņēmējdarībā. Pārāk maz cilvēki grib būt darba devēji. Protams, ka uzņēmējiem nav viegli, jo īpaši tiem, kas orientējas uz iekšējo patēriņu, kas ir krities. 

Cik konkurētspējīga Latgalē ir lauksaimniecība? 

Arī ir grūtāk, jo Latgalē vēsturiski ļoti daudz ir mazās saimniecības, arī zemes nav tik auglīgas. 

Latgalē ārzemnieki tieši vai netieši vairāk uzpirkuši zemi kā citviet? 

Daudzas pašvaldības par to ir nobažījušās. Piemēram, Ludzā ap 25% lauksaimniecības zemju nopirkuši ārzemnieki. Arī uz mūsu biroju zvana ārvalstnieku pārstāvji un interesējas, vai nepārdod zemi, mežus – ir pastiprināta interese. Ja būtu iespēja nodarboties ar komercdarbību, pašvaldības labprāt atpirktu šīs zemes un domātu, kā tās izmantot. 

Kur redzat bīstamību?

Viņi nopērk un tik un tā atdod vietējiem par kaut kādu naudu tur kaut ko darīt vai arī noplicina zemi, izcērt, sašķeldo mežu. Tas tomēr ir resurss, kas šobrīd nav pietiekami izmantots. Arī lielie zemnieki saka, ka viņi grib piepirkt zemes, bet īsti nav, ko piepirkt. 

Latgales attīstības vīzijā 2020. gadam teikts, ka reģionu citastarp redz kā nozīmīgu tūrisma reģionu. Cik lielu pienesumu ekonomikai var dot Latgales dabas resursi, tūrisms – tikai piešprici, vai tomēr veidot nozīmīgu ekonomikas īpatsvaru? 

Lai aīr pērn no visiem reģioniem Latgali iekšzemes tūristi apmeklēja visvairāk – 20%, par ļoti lielu ekonomisku pienesumu te runāt nevaram. Uz to īsti balstīties nevar, bet tā var būt sava veida piešprice. Ir arī vairāki projekti, kuros mēģinām sakārtot vidi, pludmales, attīstīt sadarbību ar kaimiņvalstīm. Lai arī viesu nami nenes lielu peļņu, nodokļus, vietējie cilvēki vismaz nodrošina sev iztikšanu, nenāk pēc pabalstiem, sakārto vidi. Ir arī daži lieli objekti kā Aglona, Daugavpils cietoksnis – domājam arī par atbalstu tiem, plānojam projektus kopā ar Lietuvu, Baltkrieviju un Krieviju. 

Kas varētu būt Latgales niša? 

Ir tradicionālās nozares, kurās, uzskatām, jāturpina attīstība – mašīnbūve, kokapstrāde, daļēji arī lauksaimniecība, pārtikas pārstrāde. Bet to attīstīšanā ir nopietni jāstrādā, vajadzīga ilgstoša, mērķtiecīga politika ar cilvēkresursiem, izglītību, investīcijām. 

Vairāk jāorientējas uz īpašu valsts atbalstu, investīciju vai nodokļu politiku lielo uzņēmumu piesaistei, vai drīzāk, veidojot vairāk mazos un vidējos uzņēmumus? 

Abējādi. Lielie investori nāk tur, kur ir laba infrastruktūra, cilvēkresurss – lielo investoru noķert ir ļoti grūti. Radot noteikumus, lai viņam būtu interesanti, tas nav nereāli, turklāt zem tā var veidoties mazie un vidējie uzņēmumi, kas piegādā izejvielas vai sniedz pakalpojumus. Valstī jādomā par industriālo politiku kā tādu, kas Latvijā ir ļoti mazattīstīta. Rēzekne un Daugavpils padomju laikā bija industriālas pilsētas, kaut kas ir palicis, un šo potenciālu jāmēģina atjaunot, pašvaldībai kopā ar valsti piedāvājot kādas programmas. 

Ko jūs, plānošanas reģions ir panācis? Cik plānošanas reģionam lielas pilnvaras, kompetence?

Esam mazs veidojums, kura galvenās funkcijas ir teritorijas plānošana, reģionālu projektu izstrāde un ieviešana, ir arī mazs līgums ar Kultūras ministriju, bez maksas konsultējam interesentus par finanšu iespējām. Bet būtu vajadzīgas plašākas funkcijas, kas palīdzētu reģiona attīstībai – uzņēmējdarbības veicināšanai. Līdz šim Latgale nav bijis uzņēmēju un investoru mīlētākais reģions – pie tā mērķtiecīgi jāstrādā. Esam izveidojuši investīciju piedāvājumu TOP 20 reģionā, ko piedāvājam kaimiņzemēs. Bet arī pašās pašvaldībās jābūt cilvēkiem, kas strādā ar atbalsta sniegšanu uzņēmējiem. Ar investoru ir jāauklējas, bet jābūt arī izdarītiem mājasdarbiem, tad ilgākā laika periodā var gaidīt rezultātu. 

Pirms vēlēšanām parasti politiķi solījumos tomēr piemin vai pat izceļ Latgales problēmas, deklarācijās ieraksta formālas frāzes (V. Dombrovska valdības deklarācija: “Ilglaicīgo negatīvo ekonomisko, sociālo un demogrāfisko tendenču kopuma pārvarēšanai Latgales reģionā ieviesīsim īpašu vidēja termiņa attīstības instrumentu saskaņā ar apstiprināto Latgales reģiona attīstības stratēģiju un programmu, nodrošinot ekonomikas attīstību un investīciju piesaisti”). Cerat, ka reiz sekos arī reāli darbi?
Tā jau ir valdības izšķiršanās. Ja ir vēlme, vienmēr var darīt.