Nacionālais teātra direktors Ojārs Rubenis izteicis interesi pārņemt Rīgas Kongresu nama Jauno zāli, kur iepriekš strādāja Gaļinas Poļiščuka "Teātra observatorija", intervijā "Neatkarīgajai" pirmdien atklājis pats direktors, kurš nesen parakstījis līgumu ar Kultūras ministriju un Nacionālo teātrī turpinās vadīt turpmākos trīs gadus.
Tiesa, patlaban sarunas ar Rīgas domi par iespējamo Nacionālā teātra darbību Kongresu namā šobrīd apstājušās.
"Es par to interesējos, bet tur ir pilnīgs moratorijs, nevar saprast, kas notiek. Esmu Rīgas domē pie visiem aizgājis un runājis. Esmu gatavs ne tikai pārņemt to kā Nacionālajam teātrim, bet arī kooperēties ar neatkarīgajiem un domāt par kopdarbu tālāku attīstību. Bet tas ir apstājies," intervijā "Neatkarīgajai" stāsta Rubenis.
Nacionālā teātra direktors uzsver, ka, lai gan teātrim šobrīd ir trīs spēles laukumi, tomēr pietrūkst viena transformējama spēles laukuma 200 līdz 400 cilvēku auditorijai.
"Mums, ja tā nopietni runā, ir viens spēles laukums – Lielā zāle 800 cilvēkiem, kas uzliek savus noteikumus un kurā veselu virkni darbu nevari uztaisīt. Jaunā zāle uztaisīta vietā, kur vajadzēja būt tērpu noliktavai. Tur ir zemi griesti, var ievietot maksimums 80–100 cilvēku, ir stabi pa vidu un spēles laukums ļoti neērts. Vēl ir Aktieru zālīte, kur eksperimentus taisīt ir ļoti grūti," situāciju skaidro Rubenis.
"Akūti ir vajadzīga viena zāle, citādi, godīgi sakot, neredzu teātrī māksliniecisku attīstību. Ja būs finansējuma problēma kā līdz šim, kad teātrim pašam jānopelna 60 procentu, tad mākslu veidot lielajā zālē ir ļoti grūti un pilnīgi neiespējami no rentabilitātes viedokļa. Tad būsim spiesti strādāt uz izklaidi," teic Rubenis.
Tomēr direktora prāt, sabiedrība pēdējos divos gados pāraugusi: "Ja paņem ļoti viduvēju Kūnija komēdiju un normālu dramatisku izrādi, kurai arī droši vien var piesieties, "Osedžas zemi", tad mūsu teātrī labāk rullē "Osedžas zeme". Cilvēki grib redzēt ko vairāk par pliko smieklu."
Runājot par nākotnes plānot un turpmāko trīs gadu darba vīziju, Ojārs Rubenis sola turpināt iesākto kursu. Repertuārā būs kaut kas no pasaules lielās dramaturģijas un vēstures, ir padomā iestudējumi par Krišjāni Valdemāru un Jāni Sudrabkalnu.
"Finansiālo iespēju robežās iesim meklējumu ceļu, dodot iespēju jauniem cilvēkiem strādāt ar mūsu jaunajiem aktieriem, jo mūsu trupas vidējais vecums ir 36 gadi – mums ir jauns teātris, ļoti laba trupa. Nākamajā sezonā strādās viens no ilgi apmīļotiem režisoriem Elmo Nīganens. Tas arī ir pamatprincips – dabūt režisorus ar vārdu un pirmo darbu studēt iz viņu zemes, un tad skatīties tālāk. Sāktas sarunas ar Kirilu Serebreņņikovu par vienu latviešu klasikas darbu pēc divām sezonām. Mans mērķis ir katru sezonu dabūt vienu viesrežisoru, jo tas iedod bišķi citu skatījumu, enerģētiku, domāšanu," nākotnes ieceres atklāj Nacionālā teātra direktors.
Noteikti repertuārā būs vairāki latviešu klasiķu darbi, jo Rainim 2015. gadā būs 150. jubileja, bet Blaumanim 150 būs jau nākamgad.
"Man ļoti gribas runāt par latviešiem šodien, bet nevis raudulīgā noskaņojumā, ka visiem ir slikti. Vispār par latviešiem, kādas ir attiecības, kāpēc mēs šķiramies, precamies utt. Blaumaniskas lietas šodienas vīzē, bet nevis uz veciem, bet jauniem darbiem. Ja nāktu jauni autori ar saviem piedāvājumiem, es būtu ārkārtīgi pateicīgs. Jo lugu konkursā šāda piedāvājuma nav. Tās lugas ir ļoti melnas un viduvējas. Zaņķis," jauno autoru darbus vērtē Rubenis.
"Vīzija turpmākiem trim gadiem ir – turpināt iesākto ceļu, lai skatītāji saprot, ka Nacionālais teātris ir tradīcijām bagāts. Arī nedaudz audzināt, nevis piedāvājot vienkāršu izklaidi, bet lai skatītājs saprot, ka arī izklaide nav peļama, ja tā ir kvalitatīva. Meklēt pamazām dažādos eksperimentos, dot iespēju jauniem cilvēkiem no mazām zālēm pārvietoties uz lielo skatuvi," rezumē teātra direktors.