Pazīstamais ekonomists un Nobela prēmijas laureāts Miltons Frīdmens savā laikā kritizēja ideju, ka valstij ir jāpārdala ienākumi, lai nodrošinātu dažādas sociālās garantijas. Viņš aicināja atteikties no cerības, ka "ir iespējams darīt labu ar svešu naudu".
Neatkarīgi no tā, vai viņa secinājumi ir pareizi, doma ir būtiska, jo atgādina, ka par labajiem darbiem, ko veic pie varas esošie politiķi, tiek maksāts ar naudu, kas nav viņu, un tieši tāpēc ir tik viegli šos labos darbus darīt.
Manuprāt, šajā piemērā var saskatīt zināmu analoģiju ar politiķu vēlmi "stingri iestāties" par vērtībām, kuras vairums sabiedrības uzskata ja ne par savējām, tad vismaz cienījamām. No šādas "stingras nostājas" nav zaudējumu, ir tikai ieguvumi. Cilvēki, kam ir vara un kas mēģina atrisināt konkrētas problēmas, var kļūdīties un līdz ar to varu zaudēt, bet aizstāvēt vērtības, kurām vairākums tāpat piekrīt, nav īpaši riskanti.
Būt svētākam par pašu pāvestu ir īpaši viegli, kad principus, kurus aizstāvi, to vai citu iemeslu ir dēļ grūti ievērot citiem, nevis tev pašam. Un vienmēr jau izdodas atrast dzīves jomu, kurā izvērsties, vienlaikus ignorējot tos principus, par kuriem iestāties ir sarežģītāk. Protams, arī šāda tipa morāles sargi pārrēķinās, jo dažkārt kļūdās sabiedrības noskaņas novērtējumā.
Tomēr atkal jāteic, ka risku šeit samērā maz, jo vēlētājiem lielākoties patīk, ja politiķi laiku pa laikam apliecina uzticību augstiem morāles ideāliem neatkarīgi no to satura. Demokrātijas specifika ir tāda, ka tā balstās uz uzticību. Mēs uzticam savas lietas, proti, savas valsts pārvaldi, pārstāvjiem, par kuriem domājam, ka viņi nesalaidīs visu grīstē, ja uz mirkli atstāsim viņus vienus. Un kamēr nekas neliecina par pretējo, ir drošāk uzticēties cilvēkam, kurš aizrautīgi aizstāv morālās vērtības, nevis klajam ciniķim.
Tomēr ar to ir par maz. Piemēram, ja likumdevējvaras pārstāvis pasaka, ka Latvijā nav dzimumu diskriminācijas, mani tas biedē. Nevis tāpēc, ka es noraidu tradicionālās vērtības, bet tāpēc, ka šāds izteikums liecina par nekompetenci.
Jebkurš, kas mazliet painteresētos, ko mūsdienās saprot ar dzimumu diskrimināciju, papētītu statistiku, atvērtu kādu grāmatu un to palasītu, saprastu, ka dzimumu diskriminācija ir sarežģīta parādība un tā izpaužas daudzveidīgi un niansēti, tā ka valsts prezidenta dzimums šeit ir mazsvarīgs.
Es negribu, lai manā vietā lēmumus pieņem cilvēks, kuram bijis slinkums pastudēt lietu, par kuru viņš vai viņa spriež. Bet ko es te tikai par slikto vien.
Pēc pāris dienām 18. novembris! Atkal atbildīgos amatos esošie vīri un sievas teiks svinīgus vārdus, piesauks ideālus, strostēs nepietiekami patriotiskos, ies baznīcā, klausīsies korus, noliks ziedus pie Brīvības pieminekļa. Atkal lieliska iespēja darīt labus darbus!