Sarunājoties ar portāla Gorod.lv korespondenti par Eiropas darba tirgu, Dmitrijs Oļehnovičs kā veiksmīgu piemēru minēja Poliju, kuras iedzīvotāji savulaik masveidā izceļoja uz ārzemēm, bet, pateicoties dažādiem pasākumiem, sāk atgriezties dzimtenē.
„Runājot par to, kas pašlaik notiek Polijā, jāatzīmē, ka šī valsts nogājusi tālu ceļu – sākumā par to smējās, poļu santehniķis bija Francijā, Vācijā, Lielbritānijā un citās Eiropas valstīs izplatītais izsmiekls, savukārt tagad ar Poliju sāk rēķināties.
Poļu reemigrācijas plāna pamatā līdz ar ilgtermiņa politiku ir tautiešu atbalsts – sociālās drošības indeksa paaugstināšana un ekonomikas attīstība. Pasaules ekonomiskās krīzes augstākajā punktā Polijā tika vērojama neliela rūpniecības pieauguma samazināšanās (+1-2%). Salīdzinājumam jāmin, ka Latvijā IKP kritums bija līdz -18%.
Poļu ekonomisti arvien aktīvāk runā par nekvalificētu darbinieku trūkumu no vienas puses (no 38 miljoniem iedzīvotāju Polijā ir 2 miljoni bezdarbnieku), savukārt no otrās puses vērojams augstākās klases menedžeru trūkums, kuri ieguvuši izglītību un darba pieredzi Rietumeiropā. Nevēlos idealizēt situāciju un teikt, ka visi poļi pametīs Angliju, Īriju un Vāciju, tā nebūs, tomēr ir vērojamas pozitīvas tendences.
No citas puses Polija lieliski īsteno „tautiešu politiku” – no 2008.gada izsniedzamā „Poļu karte” (Karta Polakа) kļuvusi populāra poļu vidū, kuri nedzīvo etniskajā dzimtenē. Īpaši aktīvi Polija piesaista jauniešus, kas, protams, pozitīvi ietekmē valsts demogrāfisko situāciju. Kaut arī šobrīd demogrāfiskā situācija Polijā ir sarežģīta, manuprāt, tuvākajā laikā iedzīvotāju skaita pieauguma tendence uzlabosies.
Polija visai sāpīgi pārdzīvoja projektu posmu 2000.gadu sākumā. Līdzīgi tam, kas notiek Latvijā, Polijā arī bija ar ES līdzekļu izlaupīšanu saistītie skaļie skandāli. Pašlaik, pateicoties iztērēto līdzekļu stingrākai kontrolei, situācija ir uzlabojusies. Jāatzīmē, ka pamatlīdzekļus Polija iegulda infrastruktūras projektos, kuri ir saistīti ar ekonomikas reālo sektoru (piemēram, autoceļu, tiltu būvniecību) un kuru īstenošanai nepieciešami lieli kapitālieguldījumi un cilvēku resursi.
Tomēr nebūtu pareizi uzskatīt, ka Polijā nav problēmu – daļa no tām saistīta ar svarīgu rūpniecības objektu slēgšanu, tomēr Polijas valdība izmantoja dažādas iespējas to rekonstrukcijai.
Minēšu vēl vienu faktoru. Neskatoties uz dažu poļu politiķu nacionālkonservatīvo retoriku, kuras pamatā ir pagātnes neviennozīmīgi fakti, Polijas valdība veido visai pragmātiskas attiecības ar kaimiņvalstīm. Piemēram, caurskatot materiālus par Polijas un Kaļiņingradas apgabala pārrobežu sadarbību, redzams, ka Gdaņsku apmeklē gandrīz katrs Kaļiņingradas iedzīvotājs (piemēram, http://ru.euronews.com/2009/05/15/ec-progress-toward-polish-shipyard-solution/vai http://wyborcza.pl/1,75248,13532900,Gdansk_otwiera_sie_na_Rosje___Wielu_Rosjan_zostawia.html), vadošo uzņēmumu mājas lapās tiek ievietota informācija arī krievu valodā. Iespējams, tas būs skaļi teikts, bet Polijai jākļūst par piemēru Latvijai panākumu stāsta veidošanā”.