Izdevniecības RaKa īpašnieks un vadītājs Romāns Alhimionoks intervijā Dienas žurnālistei Magdai Riekstiņai.
Tiesībsargs Juris Jansons paudis viedokli, ka vecākiem mācību grāmatas nebūtu jāpērk, bet par sešiem septiņiem latiem var nopirkt tikai vienu divas mācību grāmatas. Kāds būtu risinājums?
Tiesībsarga paziņojumi neliecina par nopietnu iedziļināšanos situācijā un par Latvijas realitātes pazīšanu. Varbūt tiesībsargs ir labs cilvēks, bet no šāda paziņojuma bērni cieš. Vecāki gan iegūst, jo, raugi, nav jāpērk mācību grāmatas un par ietaupīto naudu var nopirkt desu vai alu, ko vakarā iedzert, – mēs visi zinām, ir vecāki, kuri tieši tā domā un arī rīkojas. Valstij liekas naudas budžetā nav, tāpēc neko daudz vairāk par šobrīd paredzēto summu mācību grāmatām neatvēlēs. Ja divdesmit bērniem klasē mācību grāmatas būs, bet diviem nebūs tāpēc, ka vecāki, klausoties tiesībsargā, grāmatas nenopirka, vai tad rezultātā būs iespējams normāls mācību process? Taču nē!
Tomēr mūsu kaimiņvalstī Igaunijā skolēnu vecākiem nav jāpērk mācību grāmatas, tās skolu bibliotēkām tiek nodrošinātas par valsts naudu.
Tā gan ir. Iespējams, Igaunijā valsts mērogā izglītība tiek vērtēta augstāk un izglītības nozīme tiek uztverta nopietnāk, nekā tas ir Latvijā.
Sacījāt, ka mācību grāmatas cena ir vidēji trīs līdz pieci lati. Daudziem šāda cena šķiet augsta, bet kas cenu veido – autoratlīdzība, tipogrāfijas izmaksas, un vēl?
Vēl – izdevniecības izdevumi, tas ir projekta vadītāja, redaktoru, korektoru, mākslinieku un maketētāju darbs, arī mārketings, pārdošanas organizēšana, kā arī IZM apstiprinājuma saņemšana. Turklāt sarūk tirāžas, jo mazinās skolēnu skaits, to izraisa ne tikai nelielais bērnu skaits ģimenēs, bet arī emigrācija.
Daudzi pedagogi un vecāki par neloģisku dēvē situāciju, ka vienā mācību priekšmetā pieejamas trīs, četru autoru kolektīvu grāmatas, savukārt citā jāiztiek ar ļoti sen izdotu grāmatu, jo jaunākas vienkārši nav. Vai brīvais tirgus mācību literatūras jomā ir bērniem labākais variants?
Brīvais tirgus un konkurence ir pasaules prakse. Dānijā redzēju 14 dažādas dāņu valodas mācību grāmatas vienai klasei. Bet jāpiekrīt, ka problēma te ir gan, un tā ir autoru neesamība. Es jau ilgstoši un pagaidām bez rezultātiem meklēju autorus, kas varētu uzrakstīt modernas bioloģijas – botānikas, zooloģijas, anatomijas – mācību grāmatas pamatskolai. Ierastais informācijas izklāsts un saturs ir novecojis, šolaiku bērniem interesē nevis slieku un augu uzbūve, bet gan tas, kāda ir cilvēku un dabas mijiedarbība. Mūsdienīgu, bērniem interesantu bioloģijas mācību grāmatu nevaru izdot, vienkārši tāpēc, ka neviens nevar vai negrib uzrakstīt. Tie autori, kuri gribējuši rakstīt mācību literatūru, grāmatas jau ir uzrakstījuši un visas savas zināšanas rakstīšanas darbā izlikuši. Savukārt jaunajai autoru paaudzei vēl trūkst nešaubīgas pārliecības par savām zināšanām, piemīt intelektuāls bailīgums, turklāt arī neadekvāti zema šķiet summa, kuru var nopelnīt ar mācību literatūras rakstīšanu.
Ja Latvijā ir labi autori, kuri var uzrakstīt vairākas mācību grāmatas vienā un tajā pašā mācību priekšmetā, vienai un tai pašai klasei, tad tas ir tikai apsveicami. Izvēlēties labāko – tas paliek pedagogu ziņā.
Cik lielā mērā IZM, izvērtējot apstiprinājuma piešķiršanu, jūsuprāt, tiesīga iejaukties mācību grāmatas saturā?
IZM dara, kā grib – liek autoram, redaktoram un māksliniekam grāmatu pārstrādāt vienu, otru, trešo reizi, bet beigās vienalga nepiešķir grifu. Reizēm IZM ieteikumi par labu grāmatas saturam nenāk, tas jāatzīst, bet gribu uzsvērt, ka tikai IZM apstiprinātās jeb grifētās grāmatas var pirkt pa valsts atvēlētajiem finanšu līdzekļiem.
Bija tāds gadījums, ka gatavojām izdošanai mācību grāmatu, kuru IZM vairākas reizes atdeva pārstrādāšanai. Uzskatīju, ka grāmata ir ļoti kvalitatīva, tāpēc nolēmu riskēt, vairāk nepārstrādāt un izdevu to bez IZM apstiprinājuma. Grāmatu pirka ļoti labi, pat vēl šopavasar pērk. Citu grāmatu IZM apstiprināja bez iebildumiem un vēl slavēja, ka tā gan esot ļoti laba, bet to nevar un nevar pārdot, jo pedagogi neizvēlas un viss. Tā ka reizēm vajag paļauties uz savu viedokli, nevis uz IZM piesaistīto recenzentu ieteikumiem.