Terminu „integrācija” Latvijā izmanto diezgan plaši, tomēr nedaudz citā izpratnē, apgalvo speciāliste, „Starpkultūru komunikācijas” priekšmeta pasniedzēja.
„Dotais termins parādījās līdz problēmu, kas saistīta ar emigrantu iekļaušanu sabiedrībā. Tādā veidā radās cilvēku integrācijas problēma, kuri no vienas valsts un kultūras atbrauca uz citu valsti ar tai raksturīgo kultūru. Tas nozīmē, ka integrācijas process bija saistīts ar reālu ģeogrāfiskās atrašanās vietas un kultūras telpas maiņu,” savās domās dalījās speciāliste.
„Mēs šo pašu terminu mēģinājām saistīt ar Latvijā esošo situāciju, ir skaidrs, ka tiek runāts par latviešu kultūras modeļa veidošanu, un iekļaut mūsu kultūras telpā arī nacionālās minoritātes,” turpināja eksperte.
Tomēr šeit parādās viena problēma – kultūras neatnāca uz šejieni, tās šeit bija visu laiku – izņemot izmaiņu uztveršanas problēmu, kas parādījās sakarā ar dažādiem apstākļiem pēc 40-tā gada, kad pēc partijas pavēles cilvēki bija nosūtīti uz Latviju. Tādēļ teikt, ka viņi ir emigranti nevar – tā ir cita kultūra, kura iespējams atšķīrās no latviešu, tomēr uzturējās šeit nepārtraukti.
Pēc starpkultūru komunikāciju pasniedzējas domām par piemērotāko terminu, kuru izmanto etnopolitiķi un mūsu valsts situācijai atbilstošāko, būtu „akulturācija”. Viens no akulturācijas piemēriem ir ebreju nonākšana Krievijas impērijā, kuri saglabāja savu kultūru, bet izveidojās „krievu ebreju” sabiedrība, t.i. viņi palika ebreji, tomēr par komunikācijas valodu izvēlējās tieši krievu valodu.
„Tā kā radusies problēma Latvijā lielākoties ir saistīta ar to, ka 28% iedzīvotāju nevēlas mācīties un runāt valsts valodā, tad dotais piemērs ir ļoti labs. Līdzīgs akulturācijas modelis, kad mēs saglabājam kultūras modeli, bet sakarā ar veselu virkni problēmu, pielietojam valodu kā saziņas līdzekli, bet dažkārt arī kā dzimto valodu, varētu derēt mūsu valstī esošajai situācijai,” pabeidza savu runu speciāliste.