Jūs teiksiet, ka tas nevar būt. Iespējams. Bet nebūt tādēļ, ka tamlīdzīgs lietu stāvoklis ir principā izslēgts. Ņemot kaut vai situāciju, kura ir izveidojusies ap Transatlantisko partnerību.
Sarunas par brīvas, t.i. bez muitas nodevām zonas izveidošanu starp Veco un Jauno pasauli, notiek jau pietiekami sen, no pagājušā gadsimta 90. gadiem. Konkrēti šo ideju piedāvāja Angela Merkele 2007. gadā. Atbilstoši tam tik ilgā laika periodā visas ieinteresētās puses ne vienu reizi vien ir aprēķinājušas iespējamo peļņu un zaudējumus šīs iniciatīvas realizēšanas gadījumā. Un, lūk 2013. gadā lieta beidzot nonāca līdz konkrētu vienošanos parakstīšanai, kurās, kā atzīmēja B. Obama, galvenā jēga ir „ASV un Eiropas interešu nodrošināšana pieaugošajos Āzijas tirgos”, izņemot protams publikai solītās fantastiskās, nesaprotamas izcelsmes „budžeta peļņas”, raksta dal.by.
Tomēr ne viss ir tik vienkāršs un skaists, kā to atspoguļo mietpilsoņiem spīdīgie politiski angažēto MIL vāki. Kopējais tirgus ir ne tikai vienota visu dalībnieku „brīvās tirdzniecības” telpa, bet arī ne ar ko neierobežotas konkurences cīņas telpa starp tiem. Dalībnieku konkurence pēc kāda „rukuma un nobiruma” novedīs pie apvienotās ekonomiskās zonas pārdales, kuras rezultātā izputēs ievērojama reģionālas nozīmes mazo un vidējo uzņēmumu daļa, kurus absorbēs transnacionālas korporācijas. Tomēr interešu konflikta laikā, kā to rāda pēdējo piecu krīzes gadu vēsture, līdzīga situācija notiek arī ar tirgus gigantiem. Rezultātā produkcijas potenciālo patērētāju skaita pieaugums (ko arī aprēķina) līdzsvarojas ar sociāli ekonomiskās entropijas pieaugumu, t.i., pieaug cilvēku skaits, kuri ir pazaudējuši savu vietu saimnieciskajā struktūrā un ir spiesti izmantot sociālo atbalstu.
Vēl vairāk par cik ir acīm redzams, ka ne ar ko neierobežotā divu ekonomiku savstarpējā piekļūšana vienotam tirgum viennozīmīga nevar būt, viena no tām neizbēgami nokļūs stāvoklī ar sliktāku priekšrocību un zaudējumu attiecību, t.i., faktiski kļūs par ekspansijas upuri no „partnera” puses, nodrošinot tā priekšrocības uz savas saimnieciskās darbības nopostīšanas rēķina. Tas būtībā arī sastāda kolonizācijas būtību.
Neapšaubāmi, ka atspoguļotajai ainai ir abstrakts raksturs, un pastāvošās ekonomiskās attiecības ir sarežģītākas. Tomēr priekšrocības, veidojoties šādām tirgus asociācijām, vienmēr tiek sadalītas asimetriski. Tas savukārt nozīmē, ka pēc noteikta laika intervāla – dažkārt lielāka, dažkārt mazāka atkarībā no notiekošo procesu intensitātes – viena no pusēm ievērojami palielinās savu saimniecisko potenciālu uz otras rēķina.
Viens no galvenajiem mērķiem, kuru izvirza „Obamas doktrīna”, ir ap ASV centralizētu un vadītu divu ekonomikas – Transklusāokeāna un Transatlantiskā bloku izveide. Jau pati uzdevuma nostādne skaidri rāda, kas cer uz lielākām preferencēm, un kam, kā tiek gaidīts, jāpārvēršas par šī projekta donoru.
Starp citu, attiecībā uz Transklusāokeāna partnerību šāda iecere netiek slēpta: „Obamas administrācijas stratēģija paredz reģionālo integrāciju Vašingtonas vadībā. ASV pienāksies trīs ceturtdaļas valstu, kurām jāietilpst TKP, kopējā IKP. Tas nodrošinās Amerikas dominēšanu jaunajā ekonomikas aliansē”. Mazāk acīm redzams ir Transatlantiskās partnerības (TAP) partneru liktenis, tomēr arī šeit var vadīties no tā, ka „Obamas nolūks ir nostādīt ASV pasaules arēnā divu „apļu”, divu gigantisku reģionālo ekonomisko koalīciju – TAP un TKP vadībā. Uz šo alianšu daļu šodien pienākas 20% pasaules iedzīvotāju, teju 63% globālā IKP, gandrīz 70% pasaules eksporta, teju 80% kapitālu eksporta, apmēram 90% tirgus kapitalizācijas uz visas planētas (ja TKP pievienosies Japāna un Dienvidkoreja)”.
Veidojot ap sevi ar „mīksta spēka” stratēģijas palīdzību jaunu impēriju un pretendējot tajā uz metropoles vietu, ASV cer iegūt virkni priekšrocību. Pirmkārt, sava galvenā stratēģiskā resursa – dolāra finanšu sistēmas nostiprināšanu, kura pasliktinājās globālās ekonomiskās krīzes rezultātā. Otrkārt, aktīvu ASV augsti tehnoloģiskās produkcijas virzīšanu, pirmkārt, kosmisko, enerģētisko, informācijas tīklu, biotehnoloģisko (ieskaitot ģenētiski modificēto produktu ražotājus). Treškārt, „koloniālo” Eiropas preču cenu kritumu iekšējā ASV tirgū, kuras vairākumā ir rūpnieciskās ražošanas gala produkti (transportlīdzekļi, elektroģeneratori, ofisa iekārtas utt.).
Turklāt pavisam nav jācer, ka Eiropas Savienības produkcijas noieta tirgi „krasi pieaugs”. Krīze un bezdarbs turpinās ne tikai Eiropā. Saskaņā ar statistikas datiem, kaut gan bezdarbs ASV nepārsniedz bezdarba līmeni Eiropā, tomēr uz 316 miljoniem ASV iedzīvotāju „vairāk nekā 146 miljoni amerikāņu ir vai nu „maznodrošināti”, vai arī ir „personas ar zemiem ienākumiem, no kurām 101 milj. cilvēku atrodas uz nabadzības sliekšņa”, bet teju 50 milj. „dzīvo uz ēdināšanas talonu rēķina”. Pastāvošā tendence virzās uz stāvokļa pasliktināšanās pusi.
Toties praktiski visādā ziņā korporāciju, kuras ir asociētas ar ASV, dominēšanas pakāpe Eiropas tirgos muitas regulēšanas noņemšanas apstākļos pieaugs uz biznesa izspiešanas rēķina. Vispirms tiks izspiesti mazie un vidējie uzņēmēji, kuru skaits samazināsies it īpaši lauksaimniecības sfērā, kurai pastāv risks būt iedragātai ar lētāku (kaitīgu veselībai) Amerikas ģenētiski modificētu produkciju. Ne pie kā bez bezdarba pieauguma un kopējā dzīves līmeņa pasliktināšanās tas nenovedīs.
Vārdu sakot viss, kā tam jābūt savstarpējās attiecībās starp metropoli un kolonijām. Un ko var zināt varbūt ka galvenais noslēpums, kuru izveda ārpus ASV Edvards Snoudens, kā reiz arī ir Amerikas specdienestu ekonomiskās izlūkošanas intensitātes pierādījumi. Acīmredzot ASV specdienestiem ir dots uzdevums radīt neatgriezenisku raksturu procesiem, kuri ved uz Transatlantiskās vienošanās noslēgšanu uz ASV maksimāli izdevīgiem nosacījumiem.