Lielbritānijas parlaments pagājušajā nedēļā nobloķēja premjerministra Deivida Kamerona plānus pievienoties Vašingtonai iespējamajos triecienos pret Sīriju.
Tas nozīmē, ka ASV zaudē vienu no savām uzticamākajām sabiedrotajām valstīm.
Nav vēl arī zināms, vai uzbrukumu atbalstīs ASV Kongress un kādus pierādījumus no Sīrijas ir atveduši ANO ieroču inspektori.
Karotāja Francija
Lielbritānija tradicionāli ir bijusi ASV lojālākā sabiedrotā tās militārajās kampaņās. Briti amerikāņus līdzīgās situācijās ir atbalstījuši vismaz pēdējo divdesmit gadu laikā. Abos Irākas karos, iebrukumā Afganistānā Londonas un Vašingtonas viedoklis par darāmo ir bijis līdzīgs. Kad Francija un Lielbritānija uzņēmās iniciatīvu, raidot triecienus pret Lībiju, Vašingtona, lai gan brīdi minstinājās, taču beigās tomēr iesaistījās starptautiskajā operācijā. Pēc tik ilgas sadarbības Vašingtonai britu deputātu balsojums ir pamatīgs zaudējums, norāda Der Spiegel. Un, ja pat briti nav gatavi atbalstīt amerikāņus, Vašingtonai ir jārēķinās, ka turpmāk atrast sabiedrotos Eiropā tai var būt vēl grūtāk.
Vācijā jautājums par līdzdalību uzbrukumā Sīrijai vai kādai citai valstij nemaz netiek nopietni apspriests. Lai kāda partija būtu pie varas, Vācija vairās no šāda veida pasākumiem. Arī reizēs, kad Vācija tomēr iesaistās starptautiskās militārās misijās – piemēram, Kosovā vai Afganistānā –, par šo līdzdalību notiek asas debates. Berlīne atzīst, ka ķīmisko ieroču lietošana ir noziegums, un piekrīt ASV, ka gadījumā, ja tiks pierādīts, ka tie Sīrijā ir izmantoti, Sīrijas režīmam ir jārēķinās ar sekām. Taču Berlīne nav ieinteresēta tieši piedalīties iespējamajā militārajā triecienā pret Sīriju.
Militāro sabiedroto meklējumos uzmanība tagad ir pievērsta Francijai. Parīze parasti ir bijusi visai stūrgalvīga partnere. Gadījumos, kad Francija piekrīt iesaistīties starptautiskās militārās operācijās, tas parasti notiek tad, ja Francija tajā saskata izdevīgumu savām nacionālajām interesēm – to parādīja arī Francijas līdzdalība karā Mali. Tanī pašā laikā pēdējā laikā Francija arī kopumā ir krietni aktīvāk iesaistījusies starptautiskos konfliktos un izteikusi savu atbalstu kādai no karojošajām pusēm. Francija vēlu pamanīja Arābu pavasara sākšanos Tunisijā, taču nākamās sacelšanās reizes Parīze ir vērojusi krietni uzmanīgāk un parasti nostājas nemiernieku pusē.