Ivars Utināns ir pietiekami pazīstama noteiktās Daugavpils sabiedrības aprindās personība.
Šis 23 gadus vecais cilvēks, kura pamatnodarbība uz šodienu ir video filnēšana, ir spējsi parādīt savu talantu, piedaloties oriģinālos kopējos projektos, piemēram, „Paper City” (Papīra pilsēta”) vai jau portāla Gorod.lv pazīstamā video sižeta „kurš no jūsu draugiem vai radiniekiem ir aizraucis dzīvot uz ārzemēm?” filmēšanā, kā arī daudzos konkursos. Tikai viens zināms nedaudziem – savā laikā Ivars tāpat kā daudzi jaunieši pamēģināja laimi ārzemēs, bet atgriezās Daugavpilī. Kā jaunais cilvēks atrada savu bišu mūsu pilsētā, un vai nav domājis par atgriešanos atpakaļ? Par to intervijā ar Ivaru Utinānu.
- Ivar, pastāsti, lūdzu, kā sanāca, ka tu devies uz ārzemēm? Kad tu nonāci pie šāda lēmuma?
- Mans ārzemju dzīves stāsts sākās pēc dzelzceļa tehnikuma pabeigšanas specialitātē apakšstacijas dežurants, bet es nedomāju sevi realizēt šajā profesijā.
Iznāca tā, ka mans draugs, kurš vasarā strādāja Skotijā un nopelnīja diezgan labu naudas summu, piedāvāja man braukt uz turieni. Nezinu, iespējams, tādēļ, ka es devos uz ārzemēm rudenī, kad nopelnī bija jau grūti, vai citu iemeslu dēļ, nostrādājot 4 dienas, es sapratu, ka darba algu es nesaņemšu, tādēļ no šī darba mēs ar draugu aizgājām. Pēc tam mēs uzreiz sākām meklēt citu darbu, un atradām to tikai pēc 2 nedēļām. Kopumā putnu fabrikā es nostrādāju 8 mēnešus, bet ši perioda laikā es 2 reizes braucu mājās.
Protams, darbs putnu fabrikā ir darbs, kurš posta saprātu, vienīgais, kas mani „sildīja”, ka atgriežoties mājās, es varēju nodarboties ar radošo darbību. Paretam kopā ar draugu tādēļ, ka viņš parasti strādāja dienas maiņā, bet es nakts maiņā, mēs mēģinājām kaut ko darīt, piemēram, fotografēt kaut ko interesantu. Turklāt es varēju apgūt nepieciešamo informāciju, tādēļ pietiekami daudz laika pavadīju internetā.
- Kas notika, kad tu atgriezies no ārzemēm?
- Kad es atbraucu, nopirku fotoaparātam papildus lēcas un statīvus, un jau varēju normāli strādāt ar šo tehniku. Es gribu teikt, ka ar vienu fotoaparātu būtu ļoti grūti sastādīt kādam konkurenci un normāli strādāt.
- Tas nozīmē, ka uzreiz pēc atgriešanās tu sāki nodarboties ar video filmēšanu?
- Visdrīzāk es to nolēmu tad, kad nofilmēju video klipu, kuru noskatījās 14 tūkstoši cilvēku YuoTube – tas bija mans pirmais sižeta video rullītis, lielākais darbs. Kas es to nofilmēju, es sapratu, ka negribu atgriezties atpakaļ – tā mani aizrāva šis process. Tomēr tobrīd tiešas iespējas nopelnīt ar video filmēšanu vēl nebija. Tas ir, es kaut ko pratu, kaut ko filmēju, bet nebiju pazīstams ar cilvēkiem, kuri zina, kas viņiem ir vajadzīgs, un ir gatavi par to maksāt.
Var teikt, ka pa īstam viss sākās, kad es nofilmēju video Poļu skolas absolventiem, pēc tam sākumā es iepazinos ar Milenu Rožansku, Kristīni Baranovsku un Žanu Zinkeviču, kura firmā patlaban es nodarbojos ar reklāmu un oficiāli pelnu naudu …
- Pastāsti, vai projekti, kuros tu piedalies arī ir naudas peļņas paņēmiens vai kaut kas cits?
- Nē, tas, kas ir ievietots internetā un tas, kam ir kaut kāda popularitāte, ir vienkārši spontāna daiļrade vai kopēja sadarbība pieredzes iegūšanas dēļ. Principā arī šodien es mēģinu piedalīties kaut kādos kopprojektos un iegūt pieredzi, jo, vai tu to vēlies vai ne, tā arī ir zināma reklāma. Sanāk, ka tā koeficients, ko dari par naudu, vai vienkārši tāpat, ir līdzvērtīgs, bet pateicoties tam, ka tu kaut ko dari aizraušanās dēļ, piedāvāju skaits pieaug.
- Ivar, saki, vai tev kādreiz nerodas domas par to, ka, iespējams, vajadzēja palikt ārzemēs?
- Es nekādā gadījumā nenožēloju to, ka atgriezos Daugavpilī. Principā var teikt, ka man ir ļoti paveicies tādēļ, ka es ne vienkārši atgriezos – man izdevās darīt to, ar ko es gribēju nodarboties, es atradu savu nišu.
- Interesanti, vai tu saskati kaut kādu perspektīvu savā darbā?
- Manuprāt, situācija pilsētā tikai uzlabojas – es to pamanu kaut vai pēc tām naudas summām, kuras es varu novirzīt tehnikas iegādei vai ceļojumam. Protams, viss ir relatīvs, daudz kas ir atkarīgs no apstākļiem, bet es redzu, ka līdz ar Marka Rotko centra atklāšanu, radošajiem cilvēkiem ir parādījusies platforma savu ideju realizācijai, turklāt jaunas iespējas jauniešiem parādās arī Daugavpils teātrī.