Solījums eiro ieviešanas procesā strauji necelt cenas bija dzīvotspējīgs vien gada pirmās pāris nedēļas, jo, kā liecina statistiķu aprēķini, vairākām iedzīvotājiem vitāli svarīgām preču grupām cenas piedzīvojušas visai strauju pieaugumu.
Līdz ar to cenu kāpums ievērojami apsteidzis valsts institūciju solīto dažu procenta desmitdaļu pieaugumu. Šā gada janvāris cenu izmaiņu ziņā ir bijis stipri vien atšķirīgs no iepriekšējiem mēnešiem, kuros bija vērojama deflācija ne tikai mēneša, bet gada griezumā, kas, jāatzīst, nav īsti savienojama ar straujo ekonomisko izaugsmi, ko mūsu valsts turpina piedzīvot par spīti kvalificēta darbaspēka trūkumam un nepieciešamībai konkurēt ar valstīm, kur izmaksu posteņu ziņā uzņēmējs var justies daudz komfortablāk. Runājot konkrētos skaitļos, pēdējā gada laikā kopējā dzīves dārdzība Latvijā ir pieaugusi par pieticīgiem 0,4%, kas ir zemākais cenu pieaugums temps kopš ekonomikas sabrukuma pagājušās desmitgades nobeigumā. Savukārt, kas attiecas uz pēdējo mēnesi, tad patēriņa cenu izmaiņas ir bijušas daudz jūtamākas, kopējam pieaugumam sasniedzot 0,6%. Turklāt arī šie 0,6% ir pateicoties tam, ka janvārī bija vērojams straujš apģērbu un apavu cenu kritums ziemas preču izpārdošanas dēļ, un bez šī sezonālā faktora inflācijas rādītājs būtu daudz augstāks.
Jaunākie dati daudziem var izraisīt pārdomas par to, ka patērētājiem iepriekš leknā dzīve ir beigusies, un tagad visi, kam nav slinkums, tik to vien darīs kā cels cenas. Protams, alkatība Latvijas uzņēmējdarbības vidē nav nekas svešs, un tieši tās dēļ daudzi apģērbus un apavus izvēlas pirkt nevis šeit, bet gan Berlīnes vai Londonas veikalos, kur par Rīgu zemākas cenas spēj ļoti labi sadzīvot ar nesalīdzināmi augstāku iedzīvotāju pirktspēju. Tomēr jebkura vēlme kaut ko papildus nopelnīt saskaras ar otras puses spēju un vēlmi maksāt. Un te sākas interesantākais. No vispārējiem statistikas datiem un to prognozēm izriet, ka pērn reālā darba samaksa, atrēķinot inflāciju, varētu būt augusi pat divas reizes straujāk nekā mazumtirdzniecības nozares apgrozījums. Tas ir uzskatāms signāls ilglietošanas preču pietiekamībai mājsaimniecībās, kuras šīs preces vēlas un var atļauties pirkt.
Ņemot vērā to, ka Latvijas iedzīvotāju skaits ir visai neliels un ar tendenci samazināties, tiem, kas netirgo pirmās nepieciešamības preces, ar cenu pieaugumu vairs īpaši nav, kur izvērsties.
Protams, tas ir līdz brīdim, kamēr pasaulē cenas stāv uz vietas vai vismaz nekāpj pārāk strauji. Tomēr, ja runājam par cenu tendencēm ārvalstīs, tad, izņemot atsevišķas sīkas komponentes, kopējā cenu virzība ir vērsta uz deflāciju, un pēdējie notikumi finanšu pasaulē vedina domāt par šīs tendences padziļināšanos. Mums var šķist, ka notikumi Ķīnā vai Indijā ir pietiekami tāli, lai spētu ietekmēt mūsu ikdienas dzīvi. Varbūt pirms 15 gadiem šāds secinājums būtu dzīvotspējīgs, taču tagad šo valstu tautsaimniecību esošās vai potenciālās problēmas ir vispārējs globālā pieprasījuma samazināšanās signāls preču biržām, kas vairumam izejvielu cenu liek samazināties.
Tas attiecas arī uz pārtikas precēm, kuras ir vadošā izdevumu pozīcija Latvijas mājsaimniecībām un janvārī ir sadārdzinājušās par 1,7%.
Ņemot vērā to, ka notikušo cenu pieaugumu diezin vai var saistīt ar tikpat lielu izmaksu kāpumu, bet pasaules tendences šobrīd spēlē Latvijas patērētājiem par labu, ir ļoti ticams, ka tālāka dārdzības palielināšanās varētu izpalikt. Pat politiķi jau sākuši domāt par elektroenerģijas tirgus liberalizācijas atlikšanu, jo kurš gan pirms vēlēšanām grib celt cenas.
Patlaban kopējos svaru kausos tālāka dzīves dārdzības pieauguma un tās nemainīšanās faktori stāv gandrīz līdzsvarā, ar nelielu pārsvaru cenu bremzēšanās pusē.