Pavisam nesen mūsu uzmanība tika pievērsta Baltkrievijai un tur notikušajam pasaules čempionātam hokejā.
Tā norise gan aizēnoja faktu par baltkrievu varas iestāžu vēršanos pret opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem vai arī to, ka uz čempionāta laiku daudzi no studentiem bija spiesti pamest savas kopmītnes, lai tur varētu izmitināt hokeja fanus. Arī daudzu universitāšu studenti veselām grupām brīvprātīgā piespiedu kārtā tika aicināti doties uz hokeja spēlēm. Taču ir kāda universitāte, uz kuru šādi rīkojumi neattiecas. Tā ir neformālā pilsoniskās izglītības organizācija „Lidojošā universitāte”.
Jēdziens „Lidojošā universitāte” pirmo reizi tika radīts Polijā, 19. gadsimta beigās. Šādi tika apzīmētas pagrīdes izglītības organizācija, kuru mērķis bija nodrošināt poļu jaunatni ar iespējām iegūt izglītību tradicionālās poļu zinātnes ietvaros pat tad, ja tā bija pretrunā ar varas iestāžu ideoloģiju. 19. gadsimtā šādas pagrīdes institūcijas bija ļoti nozīmīgas, Prūsijas valdīšanas laikā poļiem cenšoties pretoties ģermanizācijai un vēlāk Krievijas okupācijas laikā - rusifikācijai.
20. gadsimta sākumā „Lidojošā universitāte” pamazāk varēja uzsākt arī legālu darbību, vēlāk pārvēršoties par Zinātnes kursu biedrību, bet 1918.-1919. gadā kļūstot par privāto Brīvo Polijas Universitāti. Daudzi „Lidojošās universitātes” pasniedzēji savas aktivitātes turpināja arī Otrā pasaules kara laikā. 1977. gadā šī ideja atkal atdzima komunistiskās Polijas Tautas Republikas laikā, kad izglītības iespējas tika piedāvātas arī ārpus valdības cenzūras un izglītības sistēmas uzraudzības.
Nu jau vairāk nekā piecus gadus „Lidojošā universitāte” darbojas arī mūsu kaimiņvalstī Baltkrievijā. Kā norāda universitātes koordinatore Tatjana Vodolažska, projekta mērķis nav tuvākajā nākotnē radīt oficiālu universitāti, bet gan izveidot domājošu sabiedrības daļu, kas spēj radīt jaunas idejas, uzklausīt kritiku, meklēt risinājumus un stiprināt Baltkrievijas nāciju:
„Šī ideja ir saistīta ar pašas universitātes ideju. Cauri gadsimtiem universitāte ir pildījusi ļoti nozīmīgus uzdevumus - tā ir bijusi vieta, kur tiek koncentrēta domāšana, kur par to rūpējas. Tā ir bijusi vieta, kur tiek audzināta elite, vieta, kur rodas cilvēki, kas vēlāk ir mainījuši un attīstījuši savas valstis, kultūru un pasauli. Mēs ļoti labi saprotam, ka Baltkrievijā šodien trūkst universitātes. Nevis pēc labākajiem Eiropas standartiem izveidotas mācību iestādes, bet gan vietas, kurā pulcējas domājoši cilvēki, kuri meklē iespējas vadīt valsti šī vārda labākajā nozīmē - uzņemoties atbildību, kā arī saprotot un zinot, ko un kā darīt.”
Kā norāda Tatjana Vodolažska, „Lidojošā universitāte” nodrošina dažādus apmācības veidus. Tie ir gan semināri, gan kursi, gan publiskas lekcijas, kurās vislielākā uzmanība tomēr tiek likta uz humanitārajām zinātnēm. Šī ir iespēja dažādu sfēru zinātniekiem un pētniekiem informēt par sava darba augļiem, taču, kā Vodolažska saka, šie cilvēki universitātē nestrādā - tā drīzāk ir kā domubiedru sabiedrība:
Tie ir visā Baltkrievijā pazīstami zinātnieki un kultūras darbinieki. Daži strādā valsts universitātēs, daži nestrādā, jo ir tikuši no turienes izdzīti. Ir arī rakstnieki, dizaineri un brīvie filozofi. Šos cilvēkus apvieno tieksme pēc intelektuālas vides un domāšanas.”
Viesojoties vienā no šādām lekcijām, kas bija veltīta valodas metafizikai, novēroju, ka lekcijas apmeklē gan jaunieši, gan arī gados vecāki cilvēki. Jautāta, kāds tad ir „Lidojošās universitātes” students, universitātes koordinatore atzīst, ka šis ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem, taču paši universitātes veidotāji viņiem devuši ļoti savdabīgu aprakstu
„Mēs sakām, ka tie ir cilvēki, kuri vēlas kaut ko dīvainu. Tie ir cilvēki, kuriem kaut kā trūkst savā darbā, mācību iestādē vai sociālajā vidē. Tie ir cilvēki, kuri meklē sev skolotāju, jaunas idejas, vēlas saprast, kā risināt kādu problēmu. Šie var būt pilnīgi atšķirīgu vecumu cilvēki, kas nodarbojas ar pilnīgi dažādām lietām. Cilvēks var strādāt celtniecībā, bet meklēt iespējas dzīvot šajā pasaulē un saprast to, tas var būt universitātes profesors vai pensionārs. Tie ir pilnīgi dažādi cilvēki,” skaidro Vodolažska.
Uz jautājumu, vai nākotnē plānots „Lidojošo universitāti” pārvērst oficiālā mācību iestāde, Tatjana Vodolažska norāda, ka līdz šim mērķim vēl tāls ceļš ejams. Taču, iespējams, laika gaitā nostiprināsies ideja, ka tieši pašreizējais sabiedrības apmācības modelis ir pareizākais.