Lai arī oficiāli mācību gads skolēniem noslēdzās jau 30.maijā, ļoti daudziem skolēniem vasaras brīvlaiks sākās tikai jūnija vidū.
Pagarinātais mācību gads, jeb tā saucamie vasaras darbi pērn bija vairāk nekā 8600 skolēnu dienaskārtībā, liecina Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) dati. Lai noskaidrotu, kāda situācija skolās ir šogad, un kādi ir iemesli tam, kāpēc skolēni ir spiesti pavadīt daļu vasaras brīvlaika skolas solā, portāls «Apollo» aptaujāja vairākus skolotājus Rīgas skolās.
Maija pēdējās dienas ir laiks, kad skolēni saņem liecības un var doties trīs mēnešu garā atpūtā, taču vairākiem tūkstošiem skolēnu visā Latvijā mācību gads beidzas tikai jūnija vidū, kad ir nokārtoti visi mācību parādi un saņemti pozitīvi vērtējumi nesekmīgajos priekšmetos.
Pēc IZM apkopotajiem datiem, 2012./2013.mācību gadā papildus mācību pasākumi jeb vasaras darbi bija 8644 skolēniem, no tiem gandrīz trešā daļa ir skolēni, kuri mācās Rīgas skolās. Visvairāk vasaras darbu ir pamatskolas klasēs esošajiem skolēniem, tāpat arī daudziem vidusskolniekiem ir pagarināts mācību gads, tādējādi dota iespēja nokārtot mācību parādus, lai tiktu pārcelti uz nākamo klasi.
Ministrijā piebilst, ka atbilstoši normatīvajiem aktiem tā saucamie vasaras darbi skolēniem jeb papildus mācību pasākumi un pēcpārbaudījumi izglītojamam mācību gada beigās ir obligāti mācību priekšmetos, kuros mācību sasniegumu vērtējums neatbilst mācību priekšmeta standartā noteiktajiem sasniedzamajiem rezultātiem vai gada vērtējums ir zemāks par četrām ballēm, vai gada vērtējums nav saņemts. Savukārt veiksmīgi nokārtojot pēcpārbaudījumu skolēns tiek pārcelts nākamajā klasē. Būtiski, ka papildus mācību pasākumu organizēšana ir izglītības iestādes kompetencē.
Pagājušais mācību gads ir pirmais, kad IZM apkopojusi šādus datus. Tādējādi, balstoties uz oficiālajiem datiem nav iespējams izdarīt jebkādus secinājumus par kādām likumsakarībām vai tendencēm šajā jautājumā. Tieši tādēļ portāls «Apollo» devās uz Rīgas Igauņu vidusskolu un Rīgas 47.vidusskolu, lai noskaidrotu, kāda ir situācija ar vasaras darbiem skolās, aptaujājot vairākus skolotājus. Skolotāji iezīmēja tendences pēdējo gadu laikā un to, kāpēc skolēniem daļa vasaras brīvlaika ir jāpavada skolas solā.
Tika noskaidrots, ka pēdējo gadu laikā pieaug to skolēnu skaits, kuriem ir nepieciešami papildus mācību pasākumi. Ļoti izteikti šāda tendence ir vērojama to skolēnu vidū, kuri mācās vidusskolā. Jāpiebilst, ka oficiāli vidusskolēniem nedrīkst būt mācību parādu, noslēdzot mācību gadu, tādēļ vidusskolā vasaras darbi ir neoficiāli.
Lai arī lielākajai daļai skolēnu vasaras darbi ir tikai vienu reizi viņu mācību procesā, aptaujātie skolotāji piebilst, ka ir ievērojama daļa to skolēnu, kuri gadu no gada dodas kārtot savus mācību parādus vasarā vienos un tajos pašos mācību priekšmetos.
Ņemot vērā, ka to skolēnu skaits, kuri mācību gadu pabeidz ar vienu vai vairākiem nesekmīgajiem priekšmetiem, ar katru gadu pieaug, ir būtiski saprast, kādi tam ir cēloņi. Skolotāji kā galvenos cēloņus min skolēnu nevēlēšanos mācīties, vieglprātību un bezatbildību.
Tāpat skolotāji piebilst, ka ir vairāki faktori, kas bieži vien liedz skolēniem iegūt pozitīvu vērtējumu mācību gada beigās. Kā viens no šiem cēloņiem ir darbs, apvienojot ar mācībām. Darbs bieži vien kļūst par skolēnu galveno prioritāti, atstājot mācības novārtā. Vēl tiek atzīmēts, ka iespaidu uz mācību rezultātiem atstāj ļoti nopietni robi zināšanās, kas skolēniem liedz pilnībā izprast mācību vielu.
Vairāki iemesli gan nav tieši saistīti ar mācībām. Ļoti daudzi skolēni dodas uz vidusskolu, lai it kā kaut ko darītu savā dzīvē, taču patiesībā šie skolēni ierodas tikai «atsēdēt» visus trīs vidusskolas gadus, īpaši neveltot pūles mācībām. Tādējādi skolotāji runā par zemo vidusskolas prestižu, kas bieži vien ir cieši saistīts ar pašu skolēnu neziņu un personisku mērķu trūkumu, tādējādi padarot vidusskolu par vietu, «kur trīs gadus var atnākt un neko nedarīt.»
Viennozīmīgi, ka šādas tendences, ka arī to cēloņi, nenāk par labu Latvijas izglītības prestižam. Skolēni, kuri bijuši «regulāri viesi» vasaras darbos, dodoties uz augstskolām, bieži studijas arī nepabeidz, jo nespēj izturēt prasības, kādas ir augstskolās.
Šīs problēmas drīzu risinājumu skolotāji neredz – vispirms būtu nepieciešamas reformas izglītības sistēmā, kas ļautu skolēniem mainīt attieksmi pret izglītības nepieciešamību un nozīmīgumu kopumā. Taču redzot, kā ir izmainījusies jauniešu attieksme pret mācībām, skolotāji raugās skeptiski uz kādiem uzlabojumiem tuvāko gadu laikā.