Anna (23): ”Esmu pabeigusi ekonomikas bakalaura programmu, bet pēc ilgiem darba meklējumiem, sapratu, ka darba tirgū nepieciešamas praktiskākas zināšanas. Nesen ieguvu pavāra izglītību, tagad strādāju šajā nozarē.”
Kristīne (25): ”Esmu pabeigusi bakalaura programmu kultūras vēsturē, tagad iestājos maģistratūrā, paralēli strādāju par bārmeni. Man nepatīk šis darbs, bet neko labāku nevaru atrast. Vismaz šeit es saņemu labu atalgojumu. Ceru, ka maģistratūra man pavērs jaunas iespējas.”
Aleksejs (24): ”Pēc LU absolvēšanas es gribēju strādāt tikai savā specialitātē. Man tas prasīja 3 mēnešus bez darba, neskatoties uz visām manām pūlēm un pastāvīgām darba pārrunām.”
Kristaps (25): ”Strādāju ārzemēs 2 gadus, bet sapratu, ka vēlos atgriezties dzimtenē. Šeit mani sagaidīja negaidītas problēmas. Vienā no darba pārrunām man skaidri un gaiši pateica, ka bez paziņām man te darbu nedabūt. Nebiju domājis, ka, neskatoties uz vairākiem mēģinājumiem, bez darba nosēdēšu veselu pusgadu.”
Tu esi jauns, ambīciju un cerību pilns, ar diplomu kabatā, bet tikai retajam paveiksies izmēģināt savus spēkus izvēlētajā profesijā. Daudzi noliek diplomu plauktiņā un dodas meklēt jebkuru iztikas avotu — ”lai tikai maksā”. Iet laiks, putekļi krājas, ambīcijas zūd, un jaunietis samierinās — mūsu realitāte. Jaunietim mūsdienās ir diezgan sarežģīti atrast darbu pat, ja ir iegūta augstākā izglītība, it īpaši, ja viņš vēlas strādāt labi apmaksātā vietā. Mājaslapā www.cvmarket.lv ir doti pētījuma rezultāti sakarā ar šo problēmu:
”Darba tirgū jaunieši kā darbaspēks ir vajadzīgi, taču neatbilst prasībām, liecina Nodarbinātības valsts aģentūras pētījums. Darba devēji ir iecietīgāki pret teorētisko un praktisko iemaņu trūkumu, kuras var apgūt strādājot, taču jauniešu vājā psiholoģiskā sagatavotība darbam kolektīvā un ikdienas darba dzīvei, kā arī motivācijas trūkums ir šķēršļi, ar kuriem uzņēmēji nevar cīnīties, norāda pētnieki, secinot, ka kopumā jaunieši bezdarbnieki neatbilst darba tirgus prasībām. Aptaujātie jaunieši biežāk ir apguvuši pavāra, šuvēja, mazumtirdzniecības veikala pārdevēja profesiju, kā arī citas profesijas apkalpojošā sfērā, kuras šobrīd darba tirgū ir pieprasītas. Tomēr arvien vēl jauniešu bezdarbnieku vidū populāras ir arī tādas profesijas, kuras darba devēji tik ļoti nepieprasa — grāmatveža, jurista, ekonomista, sekretāra profesijas.”
Kaut arī pētījumā teikts, ka priekšniecība piever acis uz pieredzes trūkumu, reālitātē daudzi saskārušies ar to, ka darba devējiem tomēr ir ļoti svarīga iepriekšējā pieredze, ko viņi arī pieprasa no jauniešiem. Bet te mēs saskaramies ar apburto loku — kā iegūt pieredzi, ja nekur neņem bez pieredzes?
Bezcerīgos gadījumos jaunieši nonāk pie domas, ka darba meklējumos varētu palīdzēt birža. Diemžēl biržas palīdzība ne vienmēr ir tāda, kādu mēs vēlētos sagaidīt. Diemžēl tur īpaši nepievērš uzmanību ne bezdarbnieka izglītībai, ne ambīcijām.
Zane (27):”Viena gada laikā es zaudēju abus darbus. Es iestājos biržā, bet man tur nepalīdzēja. Man ir maģistra grāds ekonomikā un liela pieredze šajā nozarē, bet viss, ko man varēja piedāvāt, bija preču pārdošana pa telefonu. Es biju izmisumā. Bet viss nokārtojās, savu tagadējo darbu (restorāna direktore) ieguvu pati saviem spēkiem.”
Viktors (21): ”Pēc pāris gadiem, ko pavadīju ārzemēs, atgriezos Latvijā un uzreiz stājos biržā. Ļoti ilgi gaidīju kādus piedāvājumus, līdz beidzot man piezvanīja un piedāvāja darbu ar minimālo atalgojumu. Es labi saprotu, ka tas ir tikai pagaidu darbs, tāpēc nevaru sūdzēties. Esmu priecīgs, ka varu darbu apvienot ar mācībam.”
Saskaroties ar tik daudzām grūtībām un ilgi neatrodot sev darba vietu, jaunieši meklē jaunus risinājumus. Bieži tiek dota priekšroka sviedru liešanai ārzemēs nevis sēdēšanai bez naudas Latvijā, jo ārzemēs viņi izjūt sava darba augļus – labu atalgojumu. Un nauda bieži vien ir vislielākais stimuls.
Pēdējos gados ir manīta tendence, ka daudzi jaunieši pat nedomā iegūt izglītību Latvijā, bet dodas to iegūt ārzemēs. Jaunieši uzskata, ka šīs bezdarba problēmas saknes ir meklējamas arī pašā izglītības sistēmā. Mums ir pārāk daudz izglītotu cilvēku ar nepieprasītām profesijām. Kā arī iegūtās zināšanas reti sakratīt ar pieprasītajām vēlamajā darbā. Uz darba vietām ar lielāku prestižu un atalgojumu ir ļoti liela konkurence, kuru var izturēt tikai paši ambiciozākie, neatlaidīgākie, apķērīgākie — īsti cīnītāji. Pārējiem jāsamierinās ar kaut ko vienkāršāku, kas rada iekšēju neapmierinātību gan pašam ar sevi, gan visu sistēmu kopumā. Jāmin arī tas, ka bieži jaunieši nāk studēt vienkārši, lai iegūtu izglītību, vai izvēlētās programmas ir uzspiestas no vecāku puses. Tāpēc daudzi nav nemaz ieinteresēti tajā, ko dara. Tikai loģiski, ka vēlak nav ne ambīciju, ne noteikta mērķa. Tāpēc nebūs arī profesionālas pieejas no tādu jauniešu puses.
Šī problēma ir aktuāla, un par to nav tikai jārunā. Jāpārskata robi visā sistēmā un jāmēģina kaut ko labot. Neskatoties uz to visu, jāatceras, ka viss ir iespējams un, galvenokārt, ir atkarīgs no paša cilvēka. Katram jāsāk pašam ar sevi. Tu grimsti, kad padodies, tāpēc neatlaidīga cīņa jau ir uzvara pār sevi. Panākumiem ir nepieciešams konkrēts mērķis, vēlme to piepildīt, neatlaidība un nedaudz veiksmes.