Pārdomas pēc triju ministru tikšanās ar latgaliešiem.
Dzejnieks un literatūrzinātnieks Valentīns Lukaševičs nesūdzas par veselības problēmām, bet stāsta, ka ideju darbam viņam vienmēr ir kādiem 10 gadiem uz priekšu. Tiesa gan viņš nav ne uzņēmējs, ne kādas pašvaldības vadītājs, ne arī reģionālās attīstības eksperts, tomēr arī viņam ir vairākas interesantas idejas Latgales izaugsmes veicināšanai, kuras pārrunājām Daugavpilī 11.aprīlī, tiekoties vakarā pēc reģionālā foruma „Iespēju Latgale" - tajā pirms pāris stundām savu redzējumu par gaišākā Latvijas reģiona ekonomisko attīstību stāstīja uzreiz trīs ministri.
Kāpēc „gaišākā"? Tieši tāpēc, ka par spīti nepārtrauktai bezdarba, migrācijas, kontrabandas, elektrības trūkuma... stereotipu, statistiskas datu un ierastās depresijas vispārējai piesaukšanai, kā arī, bieži vien izvērtējot objektīvus iemeslus, kādēļ citur būtu vieglāka dzīve, daudzi Latgales iedzīvotāji kaļ savus plānus un spītīgi turas dzimtajā zemē - valstī, ko vienīgo uz visas pasaules varam saukt par mūsējo. Turklāt cilvēki saglabā to dzīvesprieka dzirksti, ko, šķiet, nereti ir pazaudējuši lielākā pārticībā dzīvojošie.
„Latgalīšim krīze ir pi čūksta!" pirms pāris gadiem lepni tika uzrakstīts uz vairākām automašīnām, bet Latgales Studentu centrs par spīti valsts atbalsta trūkumam izdeva vienu no skaistākajām Latvijas grāmatām ar latgaliešu pasakām par krīzi un jauniešu sarakstītiem stāstiem ar laimīgām beigām.
Starp citu, apkārt skandēts kāds cits joks: „Latgalē krīze vēl nav sākusies, jo tā nekad šeit nav pa īstam beigusies." Un tā ik uz soļa, it īpaši Latgalē, mēs varam pārliecināties par šķietami neizsīkstoša optimisma, dzīvesprieka un starojošu smaidu pārpilnības atbildīgu cīņu ar skaudrās realitātes neatlaidīgiem centieniem pamazām, bet tomēr nogremdēt no Rīgas vistālāk atrodamo Latvijas sākumu. Faktiski mūsu valsts sākumu, jo tieši Latgales teritorijā ir meklējami pirmie valstiskie veidojumi vēl labu laiku pirms XIII gadu simtā no rietumiem atvestās apgaismības. Bet tas būs pavisam cits stāsts, jo par Latgali un tās vērtībām varētu rakstīt daudz vairāk, kā man atvēlētajās aptuveni 6000 zīmēs.
Šoreiz tikai dažas skices par iepriekš jau pieminēto pasākumu, prezentējot Latgales nākotnes idejas un uzklausot pašu latgaliešu kritiku, priekšlikumus un laba vēlējumus.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs, labklājības ministre Ilze Viņkele, ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts un Saeimas deputāte, reģionālās attīstības teoriju un prakses pētniece Zanda Kalniņa-Lukaševica bija galvenie iepriekš apkopoto vairāk nekā 400 ideju vēstītāji.
Piedāvātie atslēgas vārdi ilgtspējīgai Latgales attīstībai - mobilitāte, sadarbība, resursu pieejamība un iniciatīva. Prioritāte ir darba vietu radīšana, jo tieši uzņēmējdarbības attīstībai reģionā līdz šim atbalsts bijis stipri mazāks nekā citur. Sīkāku informāciju par foruma norisi var atrast ministrijas (varam.gov.lv) interneta mājas lapā, bet no savas puses īsi atstāstīšu divas, manuprāt, zīmīgas epizodes.
Kāds Latgales uzņēmējs salīdzināja mūs ar vienu lielu lidmašīnu, kurā visi sēžam un lidojam uz mērķi. Var būt kāpumi un kritumi, bet kopīgi mēs sasniegsim mērķi, ja vien mums pašiem tas ir skaidrs, jo tad arī pilotus mēs varēsim izvēlēties tā sasniegšanai atbilstošus. Galu galā tā ir mūsu lidmašīnas priekšrocība salīdzinājumā dažām citām valstīm, kur „pilots" tiek izvēlēts pēc citiem kritērijiem. Šai salīdzinājumā vieta ir arī izglītības sistēmas nozīmei, kam uzdevums ir sagatavot jauniešus tā, lai viņi lidmašīnas krišanas gadījumā spētu pietiekami operatīvi pārgrupēties un izlīdzināt lidojuma plānu, neizslēdzot iespēju arī par pilota nomaiņu.
Auditorijas iekustināšanai un Latgalei tik raksturīgā dzīves prieka un vismaz šķietamā viegluma sajūtas tik nopietnā pasākumā nodrošināšanai tika pieaicināti daži jokdari no „Karaliskā improvizācijas teātra". Internetā jau ir pieejams video, kurā var noskatīties, kā divi ministri atsaucas uz aicinājumu iesaistīties vienā atslodzes aktivitātē. Pirms tam publikai tika piedāvāts izvēlēties - iesaistīties pašiem vai ļaut to darīt ministriem. Skaidrs, ka vieglāk ir tomēr paskatīties uz visu no malas, pakritizēt, pasmīkņāt vai labākajā gadījumā uzslavēt. Tas varbūt tā simboliski tomēr parāda mūsu lielāko sabiedrības problēmu.
„Tas tak balagāns un viss ir tik slikti!" teiks mūžīgie pesimisti, bet, manuprāt, savas atbildības un veselīgas humora izjūtas līdzsvars ir patiesa latgalieša vizītkarte un kopumā sabiedrības harmonijas formula.
Lai arī daudzi atkal teiks, ka tikai ar latgaliešu valodu mēs (ne Latvijā, ne Latgalē) nekur tālu netiksim, jo svarīgākais esot nauda, tomēr, koncentrējoties tikai uz ekonomisko rādītāju uzlabošanu, mēs ļoti ātri varam pazaudēt ko daudz svarīgāku un vērtīgāku par bankas kontu, jaunu automašīnu u.c. labumiem - mēs nedrīkstam pazaudēt paši sevi!
Tieši šādas bažas vēl tālajā 1917.gada aprīlī izteica daudzi toreizējie Latgales politiķi, kad pēc garām diskusijām tomēr izlēma kopā ar baltiešiem veidot kopīgu valsti. Lai gan toreiz vēl Latgale nevarēja sūdzēties ne par demogrāfijas problēmām, ne darba trūkumu, ne arī par savas (latvīšu) valodas saglabāšanu, tomēr jau tad tika izteiktas bažas, ka šāds unitāras valsts modelis var pavisam novārtā atstāt Latgali.
Ja paskatāmies kaut vai uz pēdējo divdesmit gadu reģionālās attīstības tendencēm un varas decentralizēšanas pasākumiem Latvijā, šīs idejas ir palikušas tikai uz papīra vai vēl trakāk - uz konsolidācijas rēķina pakāpeniski ir mazinātas darbinieku vietas tieši reģionos.
Priecājos, ka aizvien skaļāk no ministru un vairāku partiju puses dzirdam atbalstu reģionālās attīstības stratēģiju ieviešanai - jo tieši tas ir īstais līmenis, kurā būtu kopā jāsaplūst Nacionālā attīstības plāna un mazo pašvaldību mērķiem, tādējādi nodrošinot visas Latvijas attīstību.
Visbeidzot daži nedaudz retoriski jautājumi: kurš īsti ir atbildīgs par pašreizējo Latgales reģiona situāciju? Politiķi, valsts iestādes, pašvaldības, uzņēmēji, sabiedrība kopumā? Un kurš būs atbildīgs pēc gadiem 5, 10, 20, ja atkal nekas nebūs izdevies? Kurš īsti ir Latgales lidmašīnas pilots?