Pagājušās nedēļas beigās Daugavpils pilsētas domes foajē tika atklāta fotoizstāde „Mana pils – Daugavpils”, kurā aktīvi piedalījās dažāda vecuma mūsu pilsētas iedzīvotāji. Izstādes iniciatore bija tautas fotostudija „Ezerzeme-F”, kura piedāvāja daugavpiliešiem iemūžināt Pilsētas svētku interesantākus momentus ar fotoaparāta palīdzību.
Konkursa gaitā tika izvēlēti 18 autoru darbi, kuru vidū ir arī uzvarētāja Jeļena Putāne – cilvēks ar neparastu, sarežģītu likteni, kura, neskatoties uz to, ka ir nedzirdīga, nezaudēja optimismu un dzīvesprieku.
Jeļena Gorod.lv pastāstīja sekojošo: „Ar fotogrāfiju nodarbojos jau sen, no gadiem 14, bet tikai nesen sāku strādāt ar profesionālo kameru. Tas ir mans iemīļotākais hobijs, taču līdz ideālam vēl tālu – ir daudz jāmācās.
Pirms dažiem gadiem es biju ievietojusi savas fotogrāfijas vienā blogā un pat sagatavojusi reportāžu par Daugavpils cietoksni vienā no nedzirdīgajiem cilvēkiem domātajā mājas lapā.
Esmu nedzirdīga kopš bērnības, bet pateicoties manai mātei, savam gribasspēkam, tam, ka regulāri braukāju pie speciālistiem uz Sanktpēterburgu, Rīgu un Maskavu, es spēju pabeigt „normālu” 3.vidusskolu Daugavpilī. Pēc tam mācījos Saules mākslas skolā, kura tolaik atradās vienā no daudzstāvu māju bēniņiem Ķīmijā un tās direktore bija Baiba Pika. Mani skolotāji bija pazīstami Daugavpils mākslinieki, tai skaitā, pats Leonīds Baulins.
No bērnības man patika zīmēt, jo pēc savas dabas esmu radošs cilvēks. Kādu laiku nodarbojos ar rokdarbiem, izgatavoju mīkstās rotaļlietas, kuras visas kādam dāvināju. Arī tagad, kad ir laiks un iespēja, pati izgatavoju dāvanas tuviem cilvēkiem. Pirms kāzām plānoju stāties Maskavas mākslas akadēmijā, kurā mani aicināja kāds vecs paziņa. Taču tā sanāca, ka es apprecējos ar mīļoto cilvēku un visu savu dzīvi veltīju ģimenei un divu dēlu audzināšanai. Pašlaik bērni ir paaugušies, un es ceru, ka varēšu realizēt savus radošus plānus, jo nekad nav par vēlu apgūt kaut ko jaunu.
Vīrs strādā par elektriķi TEC-1. Tā gadījās, ka finanšu problēmu dēļ viņam nācās pamest studijas universitātē, taču nesen viņš veiksmīgi pabeidza mācības kursos pēc kādas programmas. Viņš man palīdz it visā un vienmēr atbalsta, kad tas ir nepieciešams.
Mani dēli mācās dzimtajā 3.vidusskolā. Pirms dažiem gadiem vecākais dēls aktīvi nodarbojās ar sportu – ar futbolu Bērnu un jauniešu sporta skolā Ēvalda Stankeviča komandā un ar karate pie Andreja Komara, bija ieguvis labas vietas un viņam ir vairākas medaļas. Taču vēlāk kļuva grūti savienot mācības un sportu. Šobrīd viņš daudz laika pavada ar jaunāko brāli – viņi spēlē basketbolu, bet viņa hobijs ir mūzika.
Jaunākais dēls piedalās skolas konkursos un olimpiādēs, šogad ieguva 2.vietu pilsētas olimpiādē latviešu valodā. Viņš man ir nopietns cilvēks – daudz lasa, regulāri apmeklē bibliotēku. Man par to ir prieks, jo es centos no mazotnes bērnos ieaudzināt mīlestību pret lasīšanu un grāmatām. Dažreiz jaunākais dēls svētdienās kā ministrants kalpo pie altāra dievkalpojuma laikā Sv.Pētera un Pāvila baznīcā.
Mūsu ģimenei patīk pastaigāties pa Daugavpili un izbraukt pie dabas. Diemžēl vīrs bieži vien ir aizņemts darbā un tas negadās bieži. Taču agrāk mēs bieži pastaigājāmies pa Cietoksni un pētījām katru tās stūrīti.
Mums ir vēl viens ģimenes loceklis – kaķis. Kādreiz bija aizgājuši ciemos pie mammas un ieraudzījām pie viņas mazu kaķēnu, kuru viņa bija atradusi uz ielas. Un kaut kā viņš mūs „aizķēra”, arī puikas ar viņu sadraudzējās, tāpēc paņēmām viņu pie sevis. Viņam piemīt ļoti draudzīgs un viesmīlīgs raksturs – viņš nāk pie katra no mums un dāvā siltumu un maigumu”.
Jā, atceros, Bērnu mākslas skola savā ziņā bija skola arī man. Jeļena, Jūs esat drosmīga, neatlaidīga veiksminiece, lai Jums veicas!