Turklāt tas notiek pat tad, ja šis sapņotājs – kā, piemēram, es – ir nelokāmi pārliecināts, ka cilvēcisku muļķību vai negodprātību nav iespējams izlabot ar pamatlikuma pantu pārformulēšanu un tāpēc šādas korekcija tikai padarīs stāvokli vēl ļaunāku. Bet vai tad kāds var man aizliegt nekaitīgi pasapņot – īpaši tagad, gadu mijas noskaņās?
Tātad – mani jau ilgāku laiku ir apsēdusi uzmācīgā ilūzija, ka Satversmi (un Saeimas vēlēšanu likumu) būtu lietderīgi papildināt ar šādu noteikumu: parlamenta vēlēšanās drīkst piedalīties tikai tās partijas un to apvienības, kas piedalījās iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās un tajās guva pārstāvniecību vietvarā. Varbūt selekcijā varētu pielietot arī procentu barjeru, ļaujot savu Saeimas vēlēšanu listi pieteikt vien tādam politveidojumam, kuru municipālvēlēšanās kopumā pa visu valsti ir atbalstījuši vismaz pieci procenti no visiem vēlēšanās balsojušajiem. Taču tās jau ir detaļas, turklāt pilnīgi mazsvarīgas jau tāpēc vien, ka ir tikai manu smadzeņu kņudēšanas rezultāts, nevis Saeimas komisijām nodots likumprojekts.
Galvenais ieguvums, manuprāt, no šādas prasības ieviešanas būtu paliekošs atgādinājums Latvijas sabiedrībai, ka neviens politiskais spēks nevar būt pilnvērtīgs un valsts varas cienīgs, ja tas nesakņojas pašvaldībās. Pēc tā, ko partijas ir/nav paveikušas novados vai pilsētās, vēlētāji var droši novērtēt to rīcībspēju likumdošanā un valdībā. Tie politiķi, kuri vispirms ir izgājuši municipālās varas ugunskristības, būs krietni pārliecinošāki funkcionāri arī valsts mērogā. Turklāt, piemēram, tieši plaša pārstāvniecība vietvarā ir faktors, kas joprojām padara Latvijas Zemnieku savienību (un tās balstīto ZZS politprojektu) par vērā ņemamu un perspektīvu "lielās politikas" spēlētāju, kaut arī partija patlaban ir atstumta no valsts varas.
Patiesībā tā ir visbanālākā ābeces patiesība, gluži kā atgādinājumi mazgāt rokas pirms maltītes vai šķērsot ielu tikai pie zaļās gaismas signāla luksoforā. Taču arī tos diemžēl nākas ik pa laikam uzstājīgi atkārtot, bet, vērojot daudzu Latvijas vēlētāju nekritiskās simpātijas pret fiksi sastiķētiem politprojektiem, man rodas iespaids, ka mūsu nācijas politiskā pieredze apzināti ļaujas totālai amnēzijai ik pēc vēlēšanām. Elektorāts uzvedas tā, it kā joprojām mēs dzīvotu 90. gadu politkultūras brutālajā naivitātē.
Es joprojām nevaru atgūties (un droši vien neatgūšos) no šoka, ko man radīja sabiedriskās domas labvēlība Zatlera reformu partijas tapināšanai. Kur bu vēl tas, ka šim politbroilerim, vietvarā nepārstāvētam, tika uzticēta pašvaldību lietu pārzināšana, kas tad nu tiek veikta kundziskā lielmanībā! Štrunts par visu pārējo, bet tas, ka tikai nepilnus divus mēnešus pirms vēlēšanām dibināta partija var pieteikt savas pretenzijas uz varu un to arī iegūst, ir noārdījuši manī jebkādas cerības piedzīvot normālas – uz pieredzi, nopelniem un dažādo sabiedrības grupējumu reālu interešu pārstāvniecību balstītas – politiskās sistēmas izveidi Latvijā. Jo 2014. gadā atkal no visiem pakšķiem ārā līdīs "laimes lāči", gluži pamatoti cerot uz balsotāju lētticību. Turklāt nevienam no šiem pēkšņajiem saulvežiem netiks uzprasīts: "Kāpēc gan jūs, cienītie, pērn nepiedalījāties pašvaldību vēlēšanās? Tās jums par prastu?"
Pašvaldību vēlēšanām 1. jūnijā vajadzētu būt 12. Saeimas vēlēšanu melnrakstam. Atliek cerēt, ka vismaz daļēji tā arī būs, un mēs varēsim pārliecināties, kurām no tagadējām nacionālā mēroga partijām taka noklāsies skujām un kuras ir uz ilgāku palikšanu politiskajā arēnā, lai cīkstētos tajā ar jauniem politbroileriem.
Augstprātība, ko Jēkabielā un ministrijās sasēdušies partiju spices ļaudis demonstrē pret pašvaldībām, un arī nevērība pret savām provinces nodaļām nebūtu iespējamas, ja šie cilvēki justu elektorāta nepatiku par savu vīzdegunību. Taču diemžēl mūsu nācija uzskata, ka valsts vara drīkst pastāvēt atrauti no municipalitātēm. Cilvēki Saeimas vēlēšanās ar mierīgi prātu balso par televizorā parādīto "jauno seju" partiju, kuru nav redzējuši rosāmies ne tikai savā pagastā vai novadā, bet pat tuvējā lielpilsētā. Tie paši, kuri lamā Rīgu kā lauku izsūcēju un netiklo Bābeli, saliek listē plusus tās bruģa slīpētājiem. Pieļauju, ka tieši te arī slēpjas visa mūsu politikas ļaunuma sakne. Tāpēc, lai kā man gribētos ar sagrozītu Satversmi atgādināt publikai par pašvaldību politikas svarīgumu, man vēlreiz sev ir jāatgādina: pret nācijas muļķību tas nepalīdzēs.
Paldies, ka uzklausījāt žēlabas – un laimīgu 2013. gadu!