Ja Ministru kabinets un vēlāk arī Saeima apstiprinātu ministra Edmunda Sprūdža virzīto Vietējo pašvaldību referendumu likuma projektu tā pašreizējā veidolā, Zilupes iedzīvotāji drīkstētu rosināt novada pievienošanu Krievijas Federācijai, Ciblas iemītnieki – pieprasīt uzbūvēt savu 100 miljonu Gaismas pili.
Bet deputātiem šīs muļķības obligātā kārtā būtu jāīsteno dzīvē vai jāatsakās no amatiem. Jo tāda, lūk, ir tautas griba. Latvijas Pašvaldību savienībai (LPS) vakar izdevās nobremzēt nekvalitatīvi sagatavoto dokumentu, un tagad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai nedēļas laikā tas jāpārstrādā.
LPS vecākais padomnieks Māris Pūķis pauž gandarījumu, ka valdība un premjers Valdis Dombrovskis ieklausījās šajos argumentos. Pieļaujot absolūtu brīvību referendumu tematikā, iedzīvotāji varētu iebalsot neizpildāmas lietas. Pirmkārt, viņi varētu pieprasīt īstenot finansiāli nepaceļamus projektus, otrkārt pieprasīt tādu jautājumu risināšanu, kas vispār neietilpst pašvaldību funkcijās, un, treškārt, tuvojoties vēlēšanām, šis likums varētu kļūt par politiskas izrēķināšanās ieroci.
Arī Ministru prezidents norādīja uz trūkumiem VARAM sagatavotajā likumprojektā: «Kas notiek, ja iedzīvotāji attīstības plānā vai stratēģijā vēlas, lai pašvaldība uzbūvē pili, un par to nobalso. Iedzīvotāji būs iebalsojuši kaut ko, un pašvaldība varēs droši likties uz maksātnespēju!» Citā Valda Dombrovska piesauktā piemērā iedzīvotāji varētu pieprasīt sava miesta pasludināšanu par Visuma metropoli, un arī tas būtu pie vislabākās gribas neizpildāms uzdevums.
Atbildīgajai ministrijai tagad jāiestrādā likuma projektā mehānismi, kas pasargās pašvaldības no šādām pārmērībām un pretlikumībām. Piemēram, ja pašvaldības dome nepiekrīt referenduma nepieciešamībai kādā konkrētā jautājumā, tālāk lieta varētu tikt izšķirta tiesā, skaidro LPS vecākais padomnieks Māris Pūķis.
Plašākas diskusijas valdības sēdē izraisīja VARAM iecere noteikt atšķirīgu referendumu ierosināšanai savācamo balsu skaitu. Mazā miestā šai procesā būtu jāpiedalās procentuāli vairāk iedzīvotājiem nekā lielpilsētā. Puse klātesošo ministru tam piekrita, puse nepiekrita, un galu galā izšķirošā bija premjera balss. Nobalsots, ka uz Saeimu aizceļos korektāks risinājums, proti, vietējo referendumu varēs ierosināt 15% balsstiesīgo iedzīvotāju – gan mazā miestiņā, gan lielā pilsētā.
Ja abstrahējas no dokumenta nekvalitatīvā melnraksta, konceptuāli pašvaldības ar vietējo referendumu rīkošanas ideju ir apmierinātas. Bieži vien esot situācijas, kad ar deputātu domām vien nepietiek – nepieciešams plašākas sabiedrības lēmums: atvērt vai slēgt skolu, aizliegt vai atļaut būvniecību kāpās, izveidot slimnīcu vai ne. Protams, referendumu rīkošana kaut ko maksās, bet, kā atzīst Māris Pūķis, tā būs maksa par taisnīgumu.
Kaut ko līdzīgu vietējam referendumam pirms vairākiem gadiem jau sarīkoja Alsungas pagasts. Administratīvi teritoriālās reformas gaitā ministrija to gribēja pievienot Kuldīgas novadam. Vēl bija versija par savienību ar Jūrkalni un Užavu. Tomēr iedzīvotāji šādu nākotni nevēlējās, un pašvaldība nolēma cīnīties. Toreiz veiktā konsultatīvā iedzīvotāju aptauja, protams, nebija saistoša, taču uzskatāmi parādīja, ka suiti vēlas palikt vieni. Un tā arī notika. Novada mērs Grigorijs Rozentāls paskaidro: «Normāli lēmumi ir jāpieņem domē, taču ir reizes, kad patiešām nepieciešams kopīgs sabiedrības lēmums.