Šādu novēlējumu 23.maijā notikušās preses konferences gaitā izteica Daugavpils teātra mākslinieciskais direktors Oļegs Šapošņikovs.
Viņaprāt, Daugavpils iedzīvotāji visu, pat brīnums, uztver ar skepsi.
„Sapratu to mūzikla „Dāmu paradīze” laikā. Mūziklā ir lieliska aina, kuras laikā viens no mūsu dejotājiem Konstantīns Zajacs uztaisīja špagatu uz diviem ratiņiem no lielveikala, tas vis notika kustībā.
Šīs ainas laikā Rīgas publika skaļi aplaudēja, bet Daugavpils skatītāji šo tehniski sarežģīto elementu uztvēra bez emocijām. Manuprāt, pie mums cilvēki neprot priecāties par brīnumu ne tāpēc, ka to nevēlas, bet tādēļ, ka viņiem nav, ar ko salīdzināt. Starp citu, par Konstantīnu rakstīja nozīmīgs izdevums – „Teātra vēstnesis”, bet Daugavpilī par viņu zina tikai draugi un kolēģi.
Šī skepses pilnā attieksme neļauj mums piedzīvot brīnumu: mēs it kā neesam tam gatavi, neticam, tādēļ, kad tas notiek, neesam gatavi pozitīvām emocijām, laupām sev patīkamus brīžus, uzskatot, ka viss ir slikti.
Mūsu jaunā soliste Olga Vrešča izpilda soprano augstāko noti, kas ir Mocarta operā. Augstāku soprānu neviens neizpilda. To var ne visi pieredzējušie solisti, bet daugavpilietei tas nesagādā grūtības.
Nacionālās operas solisti ir sajūsmā par mūsu dziedātāju, jo viņas balss ir Dieva dāvana, savukārt daugavpilieši uz to nereaģē.
Svarīgi, lai pilsētā zinātu par šo unikālu meiteni, kura viegli izpilda sarežģītas partijas, viņa ir īsts brīnums”, uzskata O.Šapošņikovs.
Teātra direktors ir pārliecināts, ka, ja visi Daugavpilī dzimušie talanti dzīvotu un strādātu dzimtajā pilsētā, tad Daugavpils, nevis Ņujorka būtu pasaules kultūras galvaspilsēta.
„Diemžēl Daugavpils nenovērtē savus ģēnijus, atdod tos citām pilsētām un valstīm. Talanti nav novērtēti, vajadzīgi, tādēļ aizbrauc tur, kur viņi ir pieprasīti. Piemēram, puse no Rīgas operas solistiem ir Daugavpilī dzimušie cilvēki.
Laiks iemācīties novērtēt to, kas mums ir, priecāties par neparasto un aizmirst par skepsi, kuras pamatā ir ieradums apgalvot, ka nekas labs nav gaidāms. Ar šādu attieksmi var nepamanīt dzīves skaistākos brīžus. Jāsaglabā talantīgie cilvēki, kuri ir mums līdzās, ja mūsu pilsētnieki, skatītāji un pilsētas vadība nenovērtēs to, kas mums ir, tā arī uzskatīsim sevi par provinci, un tāpat domās visi apkārtējie”, ir pārliecināts O.Šapošņikovs.