Saruna ar Ventspils mēru un partijas Latvijai un Ventspilij līderi Aivaru Lembergu par tiem, kas prāta aptumsumā iet gulēt kopā ar līķi; par centrālo jautājumu nākamajās Saeimas vēlēšanās; par to, kādam jābūt nākamajam ZZS premjera kandidātam; kā izmantoti Latvijas neatkarības divdesmit gadi un par sarunātiem mačiem ģeopolitiskajā arēnā.
– Kādu tendenci sabiedrības noskaņojumā iezīmē pašvaldību vēlēšanu rezultāti?
– Ir noticis zināms lūzums politiskās dzīves vidē. Pašvaldību vēlēšanās dominante no Rīgas partijām ir pārgājusi uz reģionālajām partijām. Mēs reģionālo partiju Latvijai un Ventspilij izveidojām vieni no pašiem pirmajiem vēl 1994. gadā. Jau toreiz biju pārliecināts, ka, darbojoties kādā no Rīgas partijām, nekad nespēsim notikumus Rīgā iespaidot Ventspils attīstībai vēlamā virzienā, bet, ja mums būs atsevišķa partija, tad varēsim konkurēt kā atsevišķs politisks spēks. Jau tolaik prognozēju, ka tā brīža varenās partijas ar laiku izzudīs un to vietā radīsies citas. Laiks ir pilnā mērā apstiprinājis šo prognozi. Kad sabruka tādas partijas kā Latvijas ceļš, Pirmā partija, Tautas partija ar sazarotu struktūru visā valstī, tad tiem, kas darbojās šajās partijās, tajā skaitā pašvaldību vadītājiem, deputātiem, nācās izšķirties – ko darīt tālāk? Vai nu iet kopā ar kādu jau esošu partiju, vai veidot reģionālo partiju un startēt atsevišķi. Vairākums izvēlējās iet atsevišķi. Tie, kas to neizvēlējās, piedzīvoja absolūtu fiasko. Spilgts piemērs ir Daugavpils, kur Žanna Kulakova, parādot pilnīgu politiskās pieredzes trūkumu un vieglprātīgi paļaujoties uz Zatlera partijas un tās klauna Sprūdža solījumiem, aizskrēja uz Reformu partiju. Iedomājieties, esošais pilsētas mērs nepārvar 5% barjeru. Tas ir neiedomājami. Nezin’ kas ir jāizdara pilsētai, lai būtu tāds rezultāts. Bet viņa jau neko sliktu nebija izdarījusi. Viņa vienīgi izlēma iekāpt [gultā] un gulēt kopā ar līķi. Cilvēki to uztvēra kā prāta aptumsumu. Cilvēki uztvēra, ka tam, kurš grib gulēt zārkā kopā ar līķi, es domāju Reformu partiju, nevar uzticēt pilsētas vadīšanu.
Ja runājam par nākamo Saeimu, tad pastāv teorētiska iespēja, ka reģionālās partijas veido kopēju sarakstu. Tā būs liela politiskās struktūras pārbīde un mājiens ar vircas bedrē bijušu koku Rīgas partijām, īpaši Vienotībai. Par Zatleru vispār nav ko runāt. Zināmā mērā ar Visu Latvijai! un, domāju, arī zemniekiem nav viss vienkārši. Izņemot Saskaņas centru, jo tur ir cits stāsts. Viņiem vienā vēlēšanu apgabalā ir 60% balsu. Pārējo partiju pozīcijas nākamajā Saeimā ir būtiski apdraudētas.
– Jūs runājat par izmaiņām no politiķu skata punkta. Kādas redzat izmaiņas vēlētāju noskaņojumā?
– Atceraties, kad dibināja Pilsonisko savienību un Kristovskis iznāca uz politiskās skatuves kā partijas līderis ar uzstādījumu – cīņa pret Lembergu. Viņš iznāca ar lozungu – pret, un visa Pilsoniskā savienība tika veidota ar motīvu – cīņa pret Lembergu. Tad Zatlers izveidoja savu partiju, kas arī bija tikai un vienīgi pret. Šī partija divu gadu laikā ir mirusi. Šīs pašvaldību vēlēšanas parādīja, ka tie, kas veidojuši savas partijas un būvējuši programmas nevis par kaut ko, bet pret, tie strauji zaudē savu politisko ietekmi un vēlētāju atbalstu. Noturēt vēlētāju uzmanību ar lozungiem pret var tikai īslaicīgi. Ar ārdošu darbību nevar iegūt vēlētāju ilgtermiņa atbalstu.
– Iepriekšējās Saeimas vēlēšanas notika izteiktā antioligarhu zīmē. Kādu redzat centrālo jautājumu nākamajās vēlēšanās?
– Cilvēki neanalizē programmas un nebalso par tām. Pareizi dara, jo mēs atceramies slaveno Repšes teicienu – kā var nesolīt? Lasīt un ticēt tam, kas rakstīts Rīgas partiju programmās, nevar, un to darīt ir liela kļūda. Tāpat kā uzņēmējiem vai pašvaldībām plānot savu darbību, lasot valdības rīcības plānu. Šīs programmas ir domātas acu aizmālēšanai. Tā ir krāpšana – uz papīra raksta vienu – vēlamo, bet dzīvē dara pilnīgi ko citu. Kaut vai attiecībās ar pašvaldībām. Dombrovska valdības rīcības plānā rakstīts – veidot nodokļu politiku, lai ieinteresētu pašvaldības uzņēmējdarbības attīstībā, bet reālā politika attiecībā uz pašvaldību budžetiem ir pilnīgi pretēja. Tā ir nivelējoša un pašvaldības veicināt uzņēmējdarbību neieinteresējoša. Līdz ar to vēlētāji programmām lielu vērību nepievērš un nepievērsīs. Atsevišķi momenti var raisīt interesi un diskusijas, bet tie nenosaka vēlētāju izvēli. Tāpēc priekšplānā šajās pašvaldību vēlēšanās un arī turpmāk būs līderi. Līderi! Sacensība arvien izteiktāka būs starp līderiem. Ir pieci vēlēšanu apgabali, un katrā jābūt izteiktam līderim. Līdz ar to sekmes lielā mērā atkarīgas no tā – cik un kādi būs šie līderi. Taču ir parādījusies masveida neuzticība Rīgas partiju politiķiem. Ja kādā vēlēšanu apgabalā parādās populārs vietējais politiķis, tad viņam ir lielākas iespējas saņemt vairāk balsu nekā kādam Rīgas partijas politiķim. Ar retiem izņēmumiem. Te jāatgriežas pie reģionālajām partijām. Ja vienā apgabalā apvienojas vairākas reģionālās partijas un katra izvirza divus, trīs Saeimas deputātu kandidātus, kuri ir pietiekami populāri un par kuriem var teikt – tie ir mūsējie, balsojiet par šiem cilvēkiem un viņi aizstāvēs mūsu intereses, tad rezultāts var būt ļoti interesants. Protams, ja šādu sarakstu sastāda visā Latvijā. Rīga ir atsevišķs stāsts. Cita lieta, cik šāda deputātu frakcija Saeimā, ko veidotu reģionālo partiju kopums no vietējiem līderiem, ir spējīga saskaņoti strādāt. Tas ir liels jautājums. Visbeidzot. Vēlēšanu rezultāti Rīgā ir zināmi, un nākamā gada Saeimas vēlēšanās SC Rīgas apgabalā arī uzvarēs. Līdz ar to, ja SC iet kopā ar šādu reģionu partiju kopumu, tad visi tie, kas šobrīd ir pie varas, vairs nebūs pie varas.
– Pirms kāda laika jūs paziņojāt, ka vairs neesat premjera kandidāts no ZZS. Kas šo soli noteica? Vai jūs vīlāties ZZS vai jutāt, ka ZZS vēlas distancēties no Lemberga un uzskata, ka var iztikt bez viņa?
– Gandrīz vienlaikus divi cilvēki nāca klajā ar līdzīgiem paziņojumiem. Lembergs un Ušakovs. Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās Ušakovs bija premjera kandidāts no SC un pēc pašvaldību vēlēšanām paziņoja, ka nekandidēs uz Saeimas vēlēšanām un vairs nebūs premjera kandidāts. Es nācu ar tādu pašu paziņojumu, un mēs, protams, to nekādi nebijām saskaņojuši. Ir vairāki apstākļi, kāpēc vairs neesmu premjera kandidāts no ZZS. Biju premjera kandidāts trīs Saeimas vēlēšanās. Vajadzētu būt tā – ja esi premjera amata kandidāts, tad ir jābūt ēnu kabinetam, kas darbojas ikdienā. Diemžēl veltīt pienācīgu laiku šādām darbībām man nav laika, jo tas prasa aktīvu darbību pilnā laika slodzē. Nākamgad maijā būs Eiropas Parlamenta vēlēšanas, tad rudenī Saeimas vēlēšanas. Tas nozīmē, ka nākamgad liels daudzums laika man būtu jāvelta politiskai diskusijai un ar Ventspils pilsētu tieši nesaistītiem jautājumiem. Mūsu partijai [Latvijai un Ventspilij] ir 70% balsu, un man personiski ir visvairāk balsu. Līdz ar to mans pienākums ir pārāk nesadalīt spēkus. Ir vēl viens aspekts. Kad politiķi nonāk opozīcijā, tad viņi ātri pierod pie opozicionāra ērtā krēsla. Vari darīt un vari arī nedarīt, jo no tava viedokļa nekas tieši nav atkarīgs. Opozīcijas viedokli tāpat neviens neņem vērā, jo balsu skaits pozīcijai parlamentā ir pietiekams. Iznāk, ka opozīcijas politiķis strādā it kā tukšgaitā. Ir ļoti maz politiķu, kuri ir gatavi strādāt bez redzama rezultāta. Vienīgais rezultāts ir tāds, ka viņu dzird vēlētājs, un vēlāk jau viņš to novērtēs, bet tas būs tikai pēc vairākiem gadiem, kad būs nākamās vēlēšanas. Ir gadiem jāstrādā, un vēl nav zināms, kā tas tiks novērtēts. Es nevaru darboties citu vietā. Politiķiem, tiem potenciālajiem ēnu kabineta locekļiem pašiem ir jābūt aktīviem. Viņi nevar gulēt uz krāsns un gaidīt nākamās Saeimas vēlēšanas vai, vēl vairāk, sēdēt uz krāsns un gaidīt, kad viņus kāds uzaicinās valdībā. Cerēt, ka notiks kāds pavērsiens un tad viņus aicinās – nākat nu, rezervisti, šurp, un viņi taisnosies, ka ir bijuši klusi, iztapīgi un ērti Dombrovskim, Vienotībai, un tas tiks novērtēts ne tikai ar uzsišanu uz pleca, bet arī ar iespēju atgriezties valdībā?! Man ir cits skatījums uz šīm lietām.