Čigānu lāsta spēks – mistika vai realitāte?

Tauta, uz kuru no laiku laikiem raugās ar aizdomām, kura visas pasaules valstīs ir tik pazīstama un atšķirīga, ka reizē izsauc gan noliegumu, gan ziņkāri.

Šis raksts ir īpašs. Pirmkārt, tāpēc, ka raksta autors ir roms Dainis Krauklis, kurš piekrita uzrunāt savu tautiešus, uzaicinot viņus uz atklātu sarunu. Otrkārt, sarunas temats – tiks runāts par to, kā Dainis pats saka, par ko parasti klusē, par ko klīst nostāsti un leģendas, no kā baidās gan lieli, gan mazi. Runa būs par romu lāstu spēku, par šīs tautas mistiskajām spējām.

Pirms dodam vārdu autoram – nedaudz par viņu pašu. Dainis Krauklis ir dzimis 1980. gada aprīlī Tukumā. Beidzis Kandavas K. Mīlenbaha vidusskolu, devies uz Vāciju, kur apguvis antropozofiju un vācu valodu. Atgriezies dzimtenē, iestājies Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, Pedagoģijas fakultātē, Mūzikas un dejas pedagoģijas katedrā, 2008. gadā absolvējis mūzikas skolotāja un muzikālo kolektīvu vadītāja programmu (kordirigēšanā). 

Tajā pašā gadā viņš vēlreiz iestājies Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, nu jau Sociālo zinātņu fakultātē, Informātikas un dabaszinātņu katedrā , 2011. gadā absolvējis sporta un bioloģijas skolotāja programmu. 

Paralēli studijām Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā Dainis studējis arī LU Ķīmijas fakultātē, Ķīmijas didaktikas centrā B1, B2 kursu un arī ESF organizētos kursus ķīmijā un dabas zinātnēs. 

Patlaban Dainis studē maģistrantūrā mūzikas pedagoģijas programmā, strādā par skolotāju, raksta dzeju, komponē mūziku, ceļo, uzstājās un turpina pētījumu Čigāni caur gadsimtiem līdz mūsdienām. 

Noredzēt sapnī, runāt ar čūsku 

Uz interviju aicināju Kurzemes romu pārstāvi Zentu Čīču, kura šajā pusē pazīstama ar dejotājas slavu, asu mēli, skanīgu balsi un spējām tulkot sapņus, un Rutu Kraukli – sievieti ar bagātīgu un interesantu mūžu un izcilu zīlēšanas prasmi. 

“Esmu romu sieviete, kurai sapņu vēstījumi un ticības spēks nav svešs,” par sevi stāsta Zenta. “Esmu dzīvē daudz pieredzējusi un, lai gan dzīve nav bijusi maiga pret mani, ar savu ticību esmu visam tikusi pāri. Ja tu man jautā, vai drīkst par šo tēmu atklāti runāt, teikšu tā: ir lietas, par ko vajag klusēt. Jo vārdiem ir milzīgs spēks. 

Es ticu sapņiem – pateicoties tiem, esmu spējusi paredzēt daudz ko, kas nākotnē piepildīsies. Piemēram, man bija dēls Zigmunds. Viņš diezgan ātri, divdesmit viena gada vecumā, aizgāja no manis. Taču pirms viņa aiziešanas es dzirdēju iekšējas balsis, kā arī piedzīvoju citas parādības, kas brīdināja – mans vecākais dēls nenodzīvos visu savu mūžu. 

Neilgi pirms dēla nāves redzēju sapni: ka dzīvoju savās vecajās mājās, kur ir ieradušies ciemos mirušie – mans tēvs un vīra tēvs. Viņi apsēdās pie galda, katrs savā pusē, sēž un smīn. Liek manīt, ka vēlas ēst. Es viņiem saku – lai nekur neiet, tūlīt kaut ko pagatavošu. Sāku vārīt, tomēr iekšējā sajūta – kaut viņi ātrāk ietu prom. Un tad vienā brīdī redzu – man priekšā stāv liels katls, kurā ir kādi divi litri ūdens, ķieģelis, un uz tā ķieģeļa virsū atrodas mazs katliņš. Es momentāni pamodos, ar trauksmi sirdī, saprotot, ka tas lielais katls esmu es, ķieģelis ir zārks un tas mazākais katls ir mans vecākais dēls, kuram drīz būs jāmirst. Tā arī bija. 

Bet tas bija jau otrs sapnis. Pirms tam nosapņoju – eju pa mežu, atnāku mājās, ieeju kūtī, kur ņemas trīs sivēntiņi. Eju sivēnus barot un vīram saku – tie sivēni nemaz neņemas svarā, jēgas no viņiem nav, būs jākauj nost. Bet mans vīrs, kurš miris, atbild – divus nedrīkst kaut nost, bet vienu varot. Man ir trīs dēli, un sapnis piepildījās, jo sapnī nokāvām lielāko sivēnu, nomira mans vecākais dēls. 

Es paredzēju gan dēla, gan sava vīra nāvi, taču diemžēl neko nespēju izmainīt. Kas nāvei pretī var stāties? Bet pret ļauniem vārdiem, noskaudumiem aizsargājos. Jaunībā nekam tādam nepievērsu pārāk lielu nozīmi, bet pēc vīra un dēla nāves katru svētdienu noskaitu īpašus vārdus un, dedzinot kadiķi, izstaigāju visas istabas. Vēl regulāri apkārt mājai izkaisu sāli, lai čūskas un ļaunums no cilvēku domām nenāktu mājā. Ir arī citi rituāli, bet par tiem nedrīkstu stāstīt. 

Jā, čigāni zina pareizos vārdus, viņi māk sarunāties gan ar mirušajiem, gan kustoņiem, viņi saprot, ko dzīvā daba mums saka. Piemēram, suns un zirgs izcili jūt mirušu dvēseļu tuvumu. Šaubīgā vietā suns gaudo, spicē ausis, nav apmierināts, trīc. Zirgs savukārt nešķērso vietu, ja ceļā guļ miris cilvēks. Ja gars ir ļauns, zirgs svīst. Ja zirgs neiet tālāk, tad ir viņam jāaizsien acis un aiz pavadas jāved, kamēr tiek līdz krustojumam. 

Atceros, reiz mana tante, tagad viņai ir 77 gadi, tolaik viņai bija kādi piecpadsmit, mežā lasīja ogas un uzdūrās čūskai. Tā bija tik liela un baisa, ka tante sākusi šausmīgi kliegt. Tūlīt klāt pieskrējusi mana vecmāmiņa, jo nodomāja, ka čūska meiteni sakodusi. Konstatējusi, ka meitenei nav iekosts, vecmāmiņa aiztriekusi meiteni tālāk un sākusi kaut ko murmināt. Tas, kas tālāk noticis, bijis gluži neticams. Tante stāstīja, ka redzējusi, kā daudzas čūskas šņākdamas pa mežu līdušas pie vecmāmiņas, bet viņa paņēmusi tieši to čūsku, kuru meitene ieraudzījusi. Paņēmusi, piegājusi pie meitenes, pielikusi čūsku viņai pie rokas un sākusi čūsku rāt, sak, kāpēc baida mazus, nevainīgus bērnus! Tad runājusi ar pārējām čūskām, arī tās esot lamājusi un kauninājusi. Un, to darot, viņas acīs esot bijusi savāda kvēle, un balss bijusi dīvaina. Pēc visa izdarītā, vecmamma čūsku nolaidusi zemē, un visas aizlīdušās prom. Todien neviens cilvēks čūsku mežā nav redzējis.” 

Krustceles 

“Spoku un mirušo pasaule pastāv,” turpina Zenta “Tikai retums cilvēku viņus redz un saprot, jo mūsdienās ir ārkārtīgi grēcīga pasaule. Bet, lai komunicētu ar mirušo pasauli, ir jābūt dvēseliski ļoti tīram cilvēkam. 

Reiz pirms vienas nelaimes, ejot pa ceļu, redzu – nāk mana mirusī māte pretī, bet, nonākusi līdz vietai, kur mūsu takas krustojas, viņa apstājās, skumīgi paskatījās uz mani un pazuda. Sapratu, ka viņa nākusi mani brīdināt.

Ja miris cilvēks nāk sapnī, piemēram, nakšņojot mežā, vietā, kur netālu ir gājis bojā kāds, tas nozīmē, ka tu guli viņam ceļā. Tad obligāti ir jāmaina vieta, pretējā gadījumā, mirušais mocīs un lauzīs tevi nemitīgi, pat ja mirušais bijis labs un aizgājis dabiskā nāvē. Bet, ja cilvēks ir miris nedabiskā nāvē, kādā negadījumā vai pats sev atņēmis dzīvību, tad sekas var būt drausmīgas. Ir dzirdēts, ka viena romu nometne apmetusies mežā un nakšņojusi uz krustcelēm. Naktī pēkšņi parādījies jātnieks un sācis bradāt cilvēkus. Cilvēki metušies bēgt, bet viens puisītis nepaspējis piecelties, jo zirga pakavs trāpījis tieši pa pieri. Līdzko pakavs sitis puisītim pa pieri, tā jātnieks izgaisis. Puisītis gulējis miris ar zirga pakava nospiedumu pierē. Noskaidrots, ka netālu no tām krustcelēm bērza zarā pakāries kāds jauns vīrietis.” 

Zīlētāja Ruta Kraukle ir gatava izskaidrot krustceļu mistiku: “Krustceles ir krusta simbols. Bet gari, kas staigā, īpaši, kas aizgājuši nedabiskā nāvē, pāri krustam nespēj tikt. Līdz ar to, nonākot pie šīs vietas, kurai piemīt savdabīga enerģija, kas iedarbojas uz viņiem negatīvi, tiek izsaukta milzīga agresija.” Zenta piekrīt, sakot, ka pati esot piedzīvojusi notikumus, ko ar prātu nav iespējams izskaidrot. “Reiz ogojot un nakšņojot vietā, kur bija pakārusies sieviete, kad sita pusnakts stunda, visi klātesošie ieraudzīja, kā virsū nakšņošanas vietai brauc mašīna. Ar visu apgaismojumu, skaņu. Es pirms tam visiem teicu, ka esam izvēlējušies nelabu vietu, taču neviens manī neklausījās, jo bija satraukti ar citu. Tāpēc es laikus apmetnei apkārt novietoju no kokiem izveidotus krustus un brīdināju, ja notiks, kas pārdabisks, lai nekādā gadījumā neskrien prom, bet turas kopā pie ugunskura. Kad uzradās mašīna, pēkšņi likās, ka viss mežs ir atdzīvojies, jo sāka skanēt sēru maršs. Tā bija reāla mūzika, ko dzirdēja visi, un tad arī visi saprata, ka darīšana ar paralēlo pasauli. Tā kā biju izveidojusi krustus, zināju, ka gari iekšā netiks, tāpēc skaļi izteicu vārdus, metot krustus: “Fulore, fulore! Septiņas pēdas, ejiet atpakaļ zemē!” Gan mašīna, gan gaismas tajā pašā brīdī pazuda, sēru maršs vairs neskanēja, mežs kļuva kā pamiris...” 

“Krustcelēm ir liela nozīme lāstu likšanā,” skaidro Zenta. “Ja cilvēks zina, ka viņa ienaidnieks bieži staigā pāri šiem krusta ceļiem, var norunāt kādu lietu, ielikt kodu ar lāstiem, piemēram, kabatas lakatiņā, rotāt un nolikt to cilvēka ceļā. Līdzko viņš to pacels, viņš tiks nolādēts. Turklāt tieši uz krustcelēm var burties vai, teiksim, uzzināt informāciju, kas saistās ar cilvēka miršanu, pazušanu. 

Reiz viena sieviete, kurai bija pazudis dēls, lūgusi vienai ļoti spēcīgai sievai, lai palīdz noskaidrot, kas ar viņas dēlu ir noticis, jo nav varējuši nekādi to atrast. Sieviete brīdinājusi, ka šādas metodes var beigties ļoti nepatīkami, no redzētā vai dzirdētā var būt briesmīgas sekas, taču māte neatlaidusies, bijusi gatava uz visu. Tā abas pusnaktī devušās uz krustcelēm, līdzi paņēmušas dēla kreklu. Sieviete to kreklu kaut kā specifiski sasējusi un sākusi sazināties ar paralēlo pasauli, līdz māte esot sākusi dzirdēt važu šķindoņu. Sieviete paziņojusi mātei, ka viņas dēls esot cietumā. Tā arī bija.” 

Lāsti 

Bībele māca, ja ienaidnieks iesit pa vienu vaigu, ir jāpagriež otrs vaigs. Diemžēl romu dzīvē lāstu likšana ir bieža parādība. Romi uzskata: lai aizsargātu sevi, savu ģimeni, tuviniekus, godu, ir jārīkojas ar metodēm, kas viņiem zināmas, tuvas un pārbaudītas. Ja kāds roms tiek apvainots kādā nepatiesā konfliktā, piemēram, ka viņš ir morāli netīrs, darījis ko tādu, kas ir pretrunā ar romu likumiem, pret viņu būs noliegums un represijas daudzu gadu vai pat mūža garumā. Šāds roms netiks pieņemts nevienā ģimenē, viņu neaicinās uz viesībām, no viņa vairīsies absolūti visi. Tādējādi šī rīcība – lāsti, kas likti augstākās taisnības vārdā – romiem ir attaisnojama, jo cilvēks ir nodevis savu likteni augstākajai varai – Dievam – un nevienam mirstīgajam nav vairs iespējams viņam neko pārmest. Ja nolādētais ir vainīgs savā nodarījumā, tad nespēs izbēgt no soda. Bet, ja cilvēks ir vainots nepatiesi, tad lāsta spēku nāksies just tam, kurš viņu vainoja un lāstu uzlika.

“Ja cilvēks ir nodarījis mazāku grēku, tad sākotnēji tiek meklēts kompromiss, tiek mēģināts šo situāciju atrisināt. Ja tas nav iespējams, tad var lādēt pirtī, svētbildes priekšā vai uz kapiem. Baznīca ir pēdējais piliens, kad vairs nav citas izejas, bet tad jārēķinās, ka pēc tā vairs atpakaļ ceļa nav un būs slimības, izputēšana, nāve un posts līdz septītajai paaudzei,” nopietni stāsta Zenta. “Kāpēc jālād pirtī? Romam pirts ir pielīdzināma baznīcai, tas nozīmē – tā ir attīrīšanās vieta, svētvieta, vieta, kur spēks. Pirtī var uzlikt spēcīgus lāstus. Piemēram, metot sāli ugunī un runājot īpašus vārdus. Var lādēt, lūdzot Dievu. Ir jānometas uz ceļiem, jāsaņem rokas un jālūdz Dievs, izskaidrojot viņam rīcības iemeslu, kāpēc tu vēlies lādēt. Un tad jāizsaka lāsti. Un tie vienmēr piepildās. Taču, veicot ko tādu, paša sirdij ir jābūt tik tīrai kā tekošam avotam, pretējā gadījumā lāsts nesasniedz adresātu, bet nāk atpakaļ uz pašu. Tāpēc parasti šādas metodes pieļauj ekstremālos brīžos, ir jābūt ārkārtīgi nopietnam pamatojumam, lai to drīkstētu darīt. 

Vēl iedarbīgākas ir kapa smiltis kopā ar sāli. Man dzīvē ir gadījies pieredzēt, ka viena veca sieva gāja uz kapiem lādēt. To nedrīkst vienatnē darīt, ir jābūt klāt cilvēkiem. Viņa raudādama nokrita uz ceļiem pie sava mirušā vīra kapa, kurš aizgāja bojā traģiskā nāvē. Tad viņa aizdedzināja sveci, izraka nelielu bedrīti, kurā bēra sāli un sāka lādēt, čukstot viņai zināmos vārdus. Svecei šādos gadījumos ir jābūt no baznīcas, svētītai. Nedrīkst izmantot parastu sveci. Visiedarbīgākās ir sveces ar divpadsmit daktiņām, kuras var dabūt tikai Lietuvā lielās baznīcās pie augstiem priesteriem. Pie mums tādu sveču nav. Man pašai ir tāda svece. 

Toreiz tā sieviete lika lāstus, lai aizsargātu savu dēlu, kas nebija pie pilna saprāta, viņam bija invaliditāte. Un to izmantoja citi romi. Kad viņš viesībās bija iedzēris un nespēja īsti kontrolēt situāciju, viņi izmantoja to, lai taisītu ar viņu andeles. Tā iedzīdami viņu lielos parādos. Un šī sieviete nolādēja tos cilvēkus, kas uz priekšu, nākotnē viņas dēlam vēl pārdos vai tirgosies ar viņu. Pēc tā rituāla, par ko drīz visi uzzināja, neviens roms viņam ar andelēm klāt vairs neķērās. Visi baidījās.

Taču visaugstākais punkts un visefektīvākais veids, kā uzlikt lāstus ir tā sauktās kalvarejas. Tas nozīmē, ka nolād baznīcā... Tas ir visaugstākais mērs, jo parasti šī nolādēšana beidzas ar iznīkšanu, nāvi, mocībām līdz pat bērnu bērniem. Taču, veicot šo procesu tevī jābūt tik tīrai sirdij un pārliecībai kā saules lēktam, pretējā gadījumā lāstu spēks iedarbosies uz pašu. 

Arī mana ģimene saskārās ar to. Viena čigāniete, noņemot no sava dēla vainu, apvainoja manu brāli par zagšanu, kā dēļ mans brālis nonāca cietumā. Mans tēvs, nespējot atrast ar šo sievieti kopīgu valodu, devās pie dēla uz cietumu, lai uzdotu jautājumu: vainīgs vai nevainīgs? Viņš teica – ja dēls ne pie kā nav vainīgs, viņš brauks uz kalvarejām, bet, ja kaut viena kripatiņa ir viņa vainas, cietīs visa mūsu ģimene. Dēls atteica, lai tēvs brauc droši – viņš nav vainīgs. Mans tēvs izbrauca no mājām naktī, jo devās uz Lietuvu uz lielajām baznīcām, taisnību sakot, uz kuru konkrēti, nezinu. Viņš devās viens pats. Tur ieradies pirms saules lēkšanas. Tad viņš pārrāpojis uz ceļiem pāri tādiem kā deviņiem pakalniem, kas tur esot kā trepjveidīgi, līdz atrāpojis līdz baznīcai. Tēvs sacīja, kājas bijušas asinīs. Baznīcā, dabūjis sveci, viņš sācis lādēt. Lāsti bijuši tādi: lai viņa saslimtu, līdz ar gada paiešanu, lai neviens dakteris, pilnīgi neviens nespētu to slimību ārstēt un dziedēt. Lai gadam beidzoties, šī sieviete, kas apmelojusi viņa dēlu zagšanā, lai glābtu savu dēlu, nomirtu! Tieši gadam beidzoties, tā sieviete saslima, un neviens ārsts, neviens profesors nevarēja noteikt viņas vainu, un viņa nomira.” 

Dievs un grēks 

Kad jautāju Zentai un Rutai, kas viņu izpratnē ir Dievs un ko Dievs nozīmē viņu dzīvē, abas teic – Dievs ir Augstākais spēks, kas jāklausa un jāgodā. 

Ruta Kraukle dedzīgi: “Tas ir pats Augstākais spēks, pati Augstākā vara pār visiem! Ne tikai starp romiem, bet pāri pilnīgi visam! Dievam ir jātic! Ir cilvēki, kas saka, ka naudai ir vissvarīgākā nozīme cilvēka dzīvē. Bet vai nauda var apstādināt nāvi? Vai nauda var apstādināt laiku? Pat karaļi, kam tika celtas pilis no zelta, nav varējuši pretoties nedz nāvei, nedz laikam. Cilvēks no pīšļiem ir nācis, un par pīsli viņam būs palikt. Bet Dievs ir mūžīgs, kam neeksistē laiks.” Bet Bībelē teikts – zīlēšana ir grēks? Uz ko Ruta atbild: “Šīs spējas Dievs romu cilvēkiem ir devis, tāpēc arī romi praktizē!” Zenta: “Es bieži nepraktizēju. Tikai īpašos gadījumos, jo tas ir liels grēks. Pēc rokas zīlēt nezīlēju, bet kārtis likt māku. Tas man no vecmāmiņas mantojumā. Bet pēc tam es jūtos slikti, tāpēc to daru izņēmuma kārtā. Ruta gan. Ruta spēj pateikt par cilvēku likteni vairākus mēnešus uz priekšu.” 

Stāsta, ka brīdī, kad Jēzu Kristu sita krustā, roms esot nozadzis vienu naglu, gribēdams glābt Dieva dēlu. Tāpēc Dievs ir atļāvis romiem zagt. Varbūt ir kāda leģenda par to, kādā veidā romiem radusies šī zīlēšanas, pareģošanas prasme? 

Ruta atbild noliedzoši: “Par naglas zagšanas leģendu esmu informēta, taču par leģendu, kas skaidrotu, kādā veidā romi mantojuši zīlēšanas prasmes, neesmu informēta. Es domāju – šīs unikālās spējas tiek mantotas no paaudzes paaudzē, romiem zīlēšanas prasmes ir pašsaprotamas un dabisks process. Bet, ja tu jautā, kāda ir atšķirība starp zīlēšanu, skatoties plaukstā, un kāršu zīlēšanu, plaukstas zīlēšanā ir lielākas iespējas saskatīt informāciju par pašu cilvēku, bet kārtis precīzāk un vairāk pastāsta par to, kas notiek ap cilvēku apkārt, kādi cilvēki ir ap viņu, kādas lietas, apstākļi.” 

Un kā ar romu sievietēm, kuras zīlē uz ielas, tā pelnot naudu? “Nauda ir jāņem,” saka Ruta. “Bet nedrīkst prasīt. Cik iedod, ar tik arī jābūt apmierinātam, jo cilvēks maksā saskaņā ar savu sirdsapziņu. Taču tās romu sievietes, kuras zīlē uz ielas un tiek ignorētas, kuras pēc tam izkliedz lāstus uz cilvēkiem, tā drīzāk ir iebaidīšanas metodika. Tiem lāstiem nav absolūti nekāda pamatojuma. Taču fakts, ka romu sieviete redz, ja cilvēkam ir uzlikts lāsts. Tas atspoguļojās cilvēka aurā. Un tad viņas pienākums ir apstādināt un pateikt to cilvēkam. Bet ne nolādēt!” 

Vai lāstu var noņemt? Ruta: “Tas ir atkarīgs, cik stiprs cilvēks ir lāstu uzlicis. Lāstus var noņemt, ja vien tie nav uzlikti baznīcā. Lāsti, kas uzlikti baznīcā, ir nenoņemami. Tad cilvēku likteņi ir nodoti Dieva rokās, un tur tikai nevainīgs, patiess cilvēks var no tiem izvairīties. Tas ir pats lielākais lāsts. Tāpēc, ja cilvēks laikus apzinās sevi, paša nodarīto un nāk lūgties, lai viņu nedod uz kalvarejām, tad ir jāpiedod, un to nedrīkst darīt. 

Agrāk bija citāda audzināšana. Citi likumi. Romu likumi, ko nesa cauri laikiem. Piemēram, romu meitenes, lai kādas dotības viņām būtu, no ģimenes ārā nekur netika laistas. Viņas tika skolotas cik iespējams, tuvu dzīves vietai, jo situācija, ka romu meitene varētu doties uz svešu vietu, nozīmē draudus, ka viņa var noiet no ceļa. Jo nebūs stingras rokas, kas viņu pieskatītu. Tāpēc bija ļoti stingri noteikumi, nerakstīti romu likumi, kas paredzēja, ka romu meitene aiziet no mājām tikai tad, kad iziet pie vīra. Kurš tad arī vadīja viņu tālāk dzīvē. Romiem ir ļoti svarīgas morālās vērtības, un romu meitenei pie vīra jāiziet kā jaunavai. 

Romiem ir Dievs un Daba. Dabu ir radījis Dievs, un cilvēks, kurš ir saiknē ar Dievu, sapratīs arī dabas valodu, jo kopā ir viens veselums. Romiem likumi radušies no dzīves. Dzīve parāda, kādiem jābūt likumiem.” 

“Tu saki – romi par maz izglīto savus bērnus?” Ruta pārjautā un mirkli klusē. “Tas tiesa. Bez izglītības mūsdienās ir ļoti sarežģīti izdzīvot un konkurēt darba tirgū. Tāpēc tagad vecāki jau vairāk uzticas saviem bērniem. Tas ir viens, otrs – romiem ir ļoti problemātiski aizsūtīt bērnus skolā, jo nav naudas. Darbā romus negrib ņemt! Un, tāpat kā agrāk, esam spiesti ogot, sēņot. Un tur mazās bērnu rokas noder. Arī romu līderi, kuri tik skaisti prezentē sevi, kurus romi sākumā atbalstīja, arī tie saprata, ka nekādas reālas darbības, kas uzrunātu romus, nav. Daži projekti mums pavisam neizprotami, piemēram, romu pases. Kāpēc romiem Latvijā būtu vajadzīgas tādas pases, ja ir Latvijas Republikas pases? Tā pase nemainīs romu identitātes apziņu un nesniegs augstākas prioritātes kā Latvijas Republikas pase,” ir pārliecināta Ruta. 

“Ja es redzu sapni, tad droši zinu – tas notiks. Atceros, Ziemassvētku vakarā gulēju tādā pusmiegā un jūtu – atveras durvis, un ienāk mana māte. Viņa jau mirusi. Pienāk man klāt un iesit dunku: “Celies tak augšā, govs atslaukusies! Gosniņa ir atskrējusi!” Pamostos un domāju – man taču govs nemaz nav! Ņemu telefonu un zvanu brāļa dēlam, jautājot: “Vai tev māsa ir slimnīcā? Viņai meitiņa piedzimusi?” Uz ko brāļa dēls saka – jā! Un jautā – vai es jau esmu sazvanījusies ar viņa māsu, ka zinu? Bet es viņam saku: nē taču! Man nemaz viņa māsas telefona numura nav!” Ruta smejas un piekrīt – jaunie romi ir citādi. Eiropeizējušies. Viņiem ir citas prioritātes, kas ir daudz svarīgākas par romu identitāti. 

Maz, secinām visi, nu jau ļoti maz, to stipro romu sieviešu palicis, par kurām joprojām stāsta leģendas, kuras kā no grāmatas rociņu spēja nolasīt, pareizās zālītes gan cilvēkam, gan lopam varēja ierādīt, kuras no mirušajiem cēla, ar mirušajiem runāja un par mirušu dzīvu varēja padarīt.