Žurnālistikas studenti eksperimentā pierādījuši, ka pašvaldības un privātajos bērnudārzos dažādās Latvijas vietās svešinieki var brīvi iekļūt.
Jauniešiem izdevies pārvarēt arī tādus šķēršļus, kā durvju kodus, domofonus un dežurantus pirmsskolas izglītības iestāžu ieejās. Turklāt tikpat kā nevienā dārziņā bez atļaujas iekļuvušajiem studentiem neviens nejautāja, kādēļ svešinieks iestādē atrodas.
Paši bērnudārzu pārstāvji atzīst, ka drošības pasākumos vienmēr ir kaut kas uzlabojams un lielākoties problēma ir cilvēciskais faktors, neskatoties uz biežajiem drošības risku atgādinājumiem personālam. Tāpat bērnudārzos strādājošie izceļ vecāku lomu un sadarbību drošākas vides uzturēšanā bērnudārzos, par ko vecāki tikpat kā neaizdomājas.
Latvijas Universitātes žurnālistikas studenti eksperimentā centās iekļūt dažādās apsargājamās iestādēs. Studenti viesojās arī aptuveni desmit Rīgas, kā arī dažos reģionu bērnudārzos.
Viena no studentēm Krista Alksne, kura drošību devās pārbaudīt arī bērnudārzos, stāsta par pieredzēto eksperimenta laikā: "Pārsvarā visiem bērnudārziem ir apkārt žogi, un vai nu tur nav plānoti nekādi kodu vārtiņi vai apsargu būdiņa, vai arī ir. Tiem kam ir šie kodi, bieži nestrādā. Mēs secinājām, ka tas ir iespējams kādu piegādātāju vai vecāku ērtību dēļ. Savukārt tie bērnudārzi, kur kodi strādā, tur ir mazliet jāpiepūlas. Man gan vienā no Rīgas bērnudārziem gadījās, ka, ilgāk stāvot pie durvīm, pa logu ievēroju, ka kāds bērns mani vēro, bet es viņam nekādus žestus nerādīju, taču zēns pēc kāda laiciņa mani ielaida."
Krista Alksne atminas iekļūšanu Baldones bērnudārzā, kura lielā teritorija apjozta ar žogu. Jaunā žurnāliste vispirms brīvi iekļuvusi pagalmā dienas laikā, jo vārti nebija slēgti un ārā atradušies bērni un audzinātājas. "Tad es gāju, šķiet, pa galvenajām durvīm, jo tur bija izkārtne ar uzrakstu ''Pirmskolas izglītības iestāde '"Vāverīte"". Tālāk man bija iespējas iet uz visām pusēm. Gaiteņos bija vairākas durvis, pie kurām bija grupiņu nosaukumi. Tad, ieejot vienā no grupiņām, vispirms ir priekštelpa ar bērnu ģērbtuvju krāsainajiem skapīšiem. Tālāk ir vēl viena lielāka telpa, kur bija bērnu galdiņi ar krēsliem, un tajā brīdī tur bija pusdienu pārtraukums. Durvis uz lodžiju bija vaļā, tajā brīdī bija pasniegts ēdiens, audzinātājas es manīju tikai tās lodžijas. Es apsēdos pie viena no mazajiem galdiņiem, paskatījos, kas ir pusdienās. Ar mazajiem es nerunāju un arī nefotografēju. Tā es tur pāris minūtes pasēdēju. Ieēdu arī, laikam tā bija kviešu biezputra, porcijas jau bija šķīvjos."
Baldones bērnudārzā kopumā ir ap 250 audzēkņu. Vadītāja Rudīte Liepa skaidro, ka darbinieki cenšas uzturēt drošu vidi bērniem, taču vienlaicīgi atzīst, ka iekļūt ēkā ir iespējams, jo nekādu mehanizētu drošības sistēmu šajā dārziņā nav. Dežurants vecākus pazīst vaigā, bet svešiniekus fiksējot žurnālā.
"Bērnudārzā no pulksten 11 līdz pulksten 19 ir dežurante, kura sēž pie parādes durvīm un vēro visus, kas ienāk un aiziet no bērnudārza, taču ir arī tādi brīži, kad dežurants iet paēst pusdienas vai apmeklē labierīcības, un desmit minūtes tajā krēslā patiešām neviens neatrodas. Es uzskatu, ka mūsu bērnudārzā mēs darām, ko varām, bet iekļūt svešinieki var. Turpmāk problēma tiek risināta tādējādi, ka droši vien būs iekārtoti durvju kodi un būs stingrāka uzraudzība," norāda Rudīte Liepa.
Liepa gan ir pārliecināta, ka audzinātājas grupiņās vienmēr ir tur, kur atrodas bērni. Tādēļ vadītāja jauno žurnālisti gaida dārziņā, lai iekļūšanas gadījumu soli pa solim pārrunātu klātienē. Viņas ieskatā bez darbiniekiem arī vecāki var uzlabot drošību, pēc iespējas deleģējot vienu konkrētu personu, kas bērnu no dārziņa izņem, nevis reizi pa reizei sūta kādu citu radinieki vai draugu.
Baldones novada domes priekšsēdētāja Karina Putniņa skaidro, ka pašvaldībām nav kāda vienota standarta bērnudārza drošības uzturēšanā un tāds arī problēmu nerisinātu. Priekšsēdētāja gan atzīst, ka eksperiments licis aizdomāties un šobrīd apsver drošības sistēmas ieviešanu bērnudārza ieejās. Jauno drošības sistēmu Baldones bērnudārzs varētu ieviest jūlijā, kas izmaksāšot ap 800 eiro.
Par līdzekļu trūkumu šai jautājumā esam runājuši. Nevaram atļauties visdārgākās sistēmas, kādas ir atsevišķās Rīgas skolās. Katram bērnam ir viedkarte un viņš tiek autorizēts. Taču dažādas sistēmas esam apsvēruši, ar vadītājas vietnieku jau tāmējam - ar magnētiņiem vai viedkartēm. Visticamāk, ar magnētiņiem, kas jau skolā ir izmēģināts un darbojas labi. Bet atkal - ja nāk pakaļ viens vai otrs, cik tad mēs tos magnētiņus varam izdalīt. Acīmredzot, uz ģimeni varam izdalīt vienu. Tad vēl ir risinājums - zvans pie durvīm, dežurants žurnālā ieraksta katru, kas ienāk, pēc kura bērna, uz kuru grupiņu. Bet atkal ir jautājums par cilvēcisko faktoru - cik precīzi tiks izpildītas instrukcijas," skaidro Karina Putniņa.
Eksperimentā izdevies iekļūt arī, piemēram, Rīgas privātajā bērnudārzā "Bebe.lv", kas atrodas Mūkusalas ielā biroju ēkā. Tiesa gan, tiekot aiz ēkas pirmajām durvīm, tieši bērnudārza ieeja bijusi slēgtas un iekļūt varēja līdz ar kādu no vecākiem. Tādēļ bērnudārza metodiķe Evija Apsīte uzskata, ka vecāku atbildība šajās situācijās arī būtisks drošības aspekts.
"Ir tā, ka nevienam nevajadzētu iekļūt, jo ir zvans pie durvīm. Audzinātājs vienmēr skatās, kas atrodas pie durvīm. Pārrunājām situāciju un sapratām, ka jāvēršas pie vecākiem, ar viņiem ir jārunā vēl un vēl un jāstāsta, ka arī viņiem jāuzņemas atbildība par drošību. No savas puses mēs varam nodrošināt domofonu, citās filiālēs ir koda atslēga, bet, ja vecāki aiz sevis ielaiž svešas personas, tad tā ir viņu atbildība," saka Evija Apsīte.
Bērnu drošība bērnudārzos par prioritāti strauji kļuva 1999.gadā, kad Gulbenē kāds vīrietis diendusas laikā nogalināja trīs bērnus un viņu audzinātāju.
Pēc eksperimenta jaunā žurnāliste norāda, ka mērķis nav bijis kaunināt konkrētos bērnudārzus, bet gan uzskatāmi noteikt galvenos bērnu drošības riskus šajās iestādēs, kas savukārt dod iespēju pašvaldībām un privātajiem dārziņiem meklēt kādus risinājumus.