Jaunā māmiņa: Bērna uzturēšana Latvijā maksā dārgāk, nekā Lielbritānijā 1

Tāpat kā daudzi mūsu tautieši, meitene sākumā plānoja pavadīt ārzemēs neilgu laiku un pat nedomāja dibināt tur ģimeni, taču viss mainās un pagājušajā gadā Rigonda kļuva par jaukas meitiņas māmiņu, kura, atšķirībā no saviem vecākiem, ir nevis Latvijas, bet Lielbritānijas pilsone. Šajā intervijā Rigonda pastāstīja, kā ir audzināt bērnu tālu no dzimtenes.

Rigonda, pastāsti, lūdzu, kā tev radās doma palikt ārzemēs? Vai sākotnēji tu to plānoji?

Protams, neplānoju. Uz Lielbritāniju devos, lai nopelnītu līdzekļus mājokļa iegādei, bet viss izrādījās ne tik vienkārši, kā sākumā likās. Bija daudz grūtību, nācās atdot parādus, pārcelties uz citu pilsētu un vairākas reizes mainīt darbu. Tikai, kad atradu labu darbu, sāku studēt, saņēmu autovadītāja tiesības, tiku paaugstināta, sapratu, ka aizbraukt būs ļoti grūti.

Es neplānoju dibināt ģimeni Anglijā, tā sanāca, un, ja agrāk bija domas atgriezties dzimtenē, tagad tuvāko piecu gadu laikā es to neplānoju.

Latvijā man ir dzīvoklis, ir, kur atgriezties, bet tagad man ir ģimene, man ir nepieciešams darbs, lai es varētu uzturēt bērnu un domāt par nākotni.

Vai esi dzirdējusi par reemigrācijas plānu?

Jā, esmu par to lasījusi, zinu, ka Latvijā vēlas, lai mēs atgrieztos, taču es šeit neredzu nākotni. Latvijā nav radīti apstākļi, lai cilvēki atgrieztos – šeit nav darba. Vietā, kurā es dzīvoju [red. piezīme – ciems Latgalē], nekursē sabiedriskais transports, nav iespējams tikt uz netālu esošo ciemu vai pilsētu.

Turklāt šeit [red. piezīme – Latvijā] pat ar diplomu bez paziņu palīdzības nav iespējams atrast darbu, man visas paziņas ir ārzemēs.

Atgriezīsimies pie intervijas temata. Saki, lūdzu, kā tavā darbā uztvēra ziņu, ka gaidi bērnu?

Par to, ka esmu stāvoklī, darbā paziņoju ceturtajā grūtniecības mēnesī, kaut arī saskaņā ar likumu šo informāciju varēju paziņot jebkurā brīdī. Šo ziņu uztvēra labi, darbadevējs apsveica mani ar šo svarīgo notikumu. Sakarā ar to, ka strādāju poliklīnikā, kuru apmeklē arī ļoti slimi cilvēki, kurā ir asi priekšmeti un zāles, bija nepieciešams parakstīt dokumentu, kurā tika atrunāti apstākļi, kuros es varēju droši strādāt.

Mani darba pienākumi nemainījās, mainījās tikai darba apstākļi. Piemēram, nepieciešamības gadījumā varēju biežāk izmantot dāmu istabu, kaut ko ieēst, darba laikā apmeklēt ārstu.

Dekrēta atvaļinājumā, kas Lielbritānijā ir deviņus mēnešus garš, varēju aiziet pēc 25.grūtniecības nedēļas, bet es aizgāju septītajā mēnesī.

Tu kļuvi par mammu 25 gadu vecumā, interesanti, kā ir pieņemts Lielbritānijā – kurā vecumā šajā valstī visbiežāk dibina ģimeni?

Nezinu, kā notiek visbiežāk, daudzi dzemdē bērnus 16-17 gadus vecumā, citiem pirmais bērns piedzimst 30 vai 35 gados, daudziem bērnu vispār nav. Tādēļ es neteiktu, ka Anglijā pastāv kādas robežas, katram tas notiek savādāk, daudz ir atkarīgs no konkrētas ģimenes, no dzīves mērķiem. Ja cilvēks nesapņo par karjeru, viņa prioritāte ir ģimene.

Interesanti, kā ārsti novēroja tavu grūtniecību.

Lielbritānijā medicīna ir bez maksas, par maksu jāapmeklē tikai zobārsti un acu ārsti. Grūtniecības laikā saņēmu īpašu karti, kurā bija norādīts, ka pusotru gadu es varu bez maksas apmeklēt zobārstu, kā arī bez maksas saņemt nepieciešamās zāles. Tāpat man iedeva tālruņa numuru, uz kuru varēju zvanīt un konsultēties, ja man rodas kādi jautājumi.

Pie ārstiem vajadzēja pierakstīties. Pirmo reizi pie ārsta aizgāju 8.grūtniecības nedēļā, pēc tam – starp 8. un 16.nedēļu – man uztaisīja ultrasonogrāfiju, asins analīzi, paziņoja, cik daudz bērnu es gaidu. Dauna sindroma iespējamību pārbauda atkarībā no vecāku vēlmes. 16.grūtniecības nedēļā atkal uztaisīja asins analīzi un pārbaudīja vispārējo stāvokli. 17.nedēļā atkal bija ultrasonogrāfija. Bērna dzimumu ārsti paziņo tikai, ja vecāki vēlas to zināt. Pēc 20.nedēļas gāju pie ārsta ik pēc divām nedēļām. Pirms dzemdībām bija iespēja apmeklēt bezmaksas divu dienu kursus, kuros stāstīja par dzemdībām un bērna kopšanu.

Kā pagāja dzemdības un kad tiki izrakstīta no slimnīcas?

Sakarā ar to, ka dzemdētāju ir visai daudz, slimnīcā neuzņem sievietes, kurām kontrakcijas ir retāk, nekā ik pēc pusminūtes. Pēc dzemdībām slimnīcā pavadīju tikai 12 stundas, slimnīcā varēju pavadīt maksimāli pusotru dienu, šajā ziņā viss ir atkarīgs no mātes un bērna veselības stāvokļa.

Nākamajā dienā pie mums atnāca vecmāte. Viņai nepatika bērna ādas krāsa un mūs ievietoja slimnīcā, lai uztaisītu analīzes. Viss bija kārtībā, tādēļ mūs izrakstīja.

Latvijā pašvaldības izmaksā vienreizēju bērna piedzimšanas pabalstu, vai Lielbritānijā ir līdzīgs pabalsts?

Šāda programma ir, bet sakarā ar to, ka mēs ar vīru strādājām, mūs šie līdzekļi nebija paredzēti. Pabalsts tiek izmaksāts ģimenēm, kurām ir finansiālas grūtības.

Runājot par bērna kopšanas pabalstu, jāsaka, pirmo sešu nedēļu laikā tas bija ļoti labs, savukārt patlaban tiek izmaksāts minimālais pabalsts. Ja sieviete nestrādā, viņai vienalga ir tiesības deviņus mēnešus saņemt valsts bērna kopšanas pabalstu.

Kā tiek novērots bērna veselības stāvoklis?

Mums ir novērotājs (angl. health visitor), kurš nāk uz mājām un pārbauda gan bērna veselības stāvokli, gan apstākļus, kuros bērns dzīvo, - kā bērns ēd, kur viņš guļ, kur bērnu mazgā utt. Šis novērotājs pirmo reizi atnāca 10 dienas pēc vecmātes vizītes. Šis cilvēks mūs pārbaudīs piecu gadu laikā. Ja viņam kaut kas nepatiks, viņš var griezties Sociālajā dienestā. Novērotājs apmeklē ne tikai iebraucēju, bet arī vietējo iedzīvotāju mājas.

Jūsu bērns ir Lielbritānijas pilsonis?

Jā, kad pasūtījām meitai pasi, nolēmām, ka viņa būs angliete, jo esam šeit vairāk par pieciem gadiem un mums ir šādas tiesības, otrkārt, bērnam būs vieglāk šeit dzīvot un mācīties. Taču mēs domājam par iespēju saņemt dubulto pilsonību, mājās runājām krieviski un latviski, angļu valodu mūsu Džesika iemācīsies bērnudārziņā.

Gribētos uzzināt, vai bērna uzturēšana ir dārga, vai pietiek ar bērna kopšanas pabalstu?

Principā dzīvojam kā visi – mums ir kredīti, bankas konti, uzkrājumi. Par laimi, nav jādomā, ka pietrūkst naudas nopirkt pamperus vai bērnu barību. Anglijā dažādas bērnam nepieciešamas mantas var iegādāties daudz lētāk, nekā veikalos. Darbojas dažādi māmiņu klubi, kuros iesaka, kur var saņemt atlaides.

Man bija iespēja apmeklēt arī Latvijas veikalus, jāsaka, bērnu barības un higiēnas līdzekļu cenas gandrīz neatšķiras, bet apģērbs lielveikalos, piemēram, Maxima vai Rimi ir divreiz vai trīsreiz dārgāks, nekā Anglijas lielveikalos. Latvijā bērna uzturēšana prasa daudz vairāk līdzekļu, tādēļ Lielbritānijas iedzīvotāji, atšķirībā no Latvijas iedzīvotājiem, var atļauties divus, trīs bērnus.