Eiropas kultūras mantojuma dienu ietvaros šogad gods parādīt sevi tika arī vienīgajam Latvijas iekšzemes zvejnieku ciemam – Īdeņai, tāpēc afišas vilināja 8. septembrī doties uz Īdeņu, pie paša Lubāna ezera. Tiem, kuri atsaucās šim aicinājumam, bija iespēja izbaudīt brīnišķīgu septembra dienu krāšņā vietā kopā ar interesantiem cilvēkiem, informē Rēzeknes novada pašvaldība.
Īdeņas lielā diena iesākās ar rīta dievkalpojumu, kuru priesteris Mārtiņš Klušs veltīja gan Dievmātei dzimšanas dienā, gan Īdeņai tās svētkos. Pusdienlaikā visi pulcējāmies Īdeņas pilskalnā, kur Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darbiniece, īdeņiete Daiga Toc-Macāne svētku uzrunā apliecināja, ka Īdeņa šai pasaulē ir īpaša vieta. Ļoti savdabīga, skaista un laba vieta. Un, ka šī īpašā vieta šodien ir atvērta ikkatram Īdeņas viesim.
Savukārt Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs Monvīds Švarcs izteica vēlējumu, lai Īdeņas mājas vienmēr būtu ar ļaudīm bagātas. Lai jaunie neaiziet no dzimtās sētas, bet tie, kuri jau aizgājuši, lai sajūt vēlmi atgriezties. Švarca kungs atzinīgi novērtēja to, ka Īdeņa ir ļoti iecienīts tūrisma objekts, jo kurš reiz te ir baudījis atpūtu, tas atgriežas vēl un vēl, kā arī ieteic šo Dieva stūrīti citiem, tāpēc viesu skaits Īdeņā pēdējos gados ir daudzkāršojies.
Esot Īdeņas pilskalnā, gribas pieklust, gribas ieklausīties, gribas izjust. Un ilgi nav jāgaida – senatnes elpa nemanot apvij ar savādu noskaņu. Īdeņas pilskalnā brīdi uzkavējāmies, lai pavērotu Lubānu, kurš „guļ” apmēram kilometra attālumā. Ezers izskatās tumši zils. Šķiet, pamāj mums sveikas ar visu plašo ūdens klaju. Pilskalnā ass vējš nesaudzīgi plucina matus un drēbes. „Vai te vienmēr tik traki pūš?” klusi šķendējos. „Jā,” atsaucas kāda īdeņiete." Bet šodien vējš ir īpaši skarbs, taisni kā zvejnieka ikdiena," viņa domīgi piebilst.
No kalna pāri āboliņa pļavai visi devāmies uz Kalvānu lauku sētu, kas ir kā liecība par aizgājušiem laikiem – ar niedru jumtiem un vairākām saimniecības ēkām. Apkārtnes sakoptība liecina par saimnieka paaudžu paaudzēs mantoto darba tikumu un kārtības mīlestību. Brīdi baudījuši senatnīgās sētas burvību, dodamies atkal uz pilskalnu. „Paskaties uz ezeru!” man piebiksta ceļabiedre un es pārsteigta apstājos – ezers vairs nav zils, bet sirms! „Droši vien vējš mainījis virzienu,” kāds saka. Bet es esmu pārliecināta, ka ezers vienkārši draiskojas. Tas grib parādīt, cik mainīgs un varens spēj būt.
Ceļa zīmes rāda, kā ātrāk nokļūt pie Annas un Jāņa Macāniem, kurus daudzi atpazīst pēc viesmīlīgās uzņemšanas savās mājās un gardajiem zivju ēdieniem, kā smaržu var sajust jau iztālēm. Viesu nama plašajā nojumē sirmais arheologs Andrejs Vasks rāda un stāsta par tēmu „Īdeņa gadu tūkstošos”. Ieskats Īdeņas aizvēsturē ir interesants un aizraujošs. Zvejnieki te dzīvojuši jau apmēram pirms 4000 gadiem. Akmens laikmetā ap ezeru bijušas 25 apmetnes. Daudz senu lietu arheologi ir atraduši no bronzas laikmeta. Ar pateicību tika pieminēts arheoloģes Ilzes Lozes vadībā veiktais lielais darbs 70-tajos gados.
Kamēr viesu prāti klejo tālā senatnē, Macāni jau izvārījuši zivju zupu. Tā patiesi izdevusies garda! Vārīta milzīgā melnā podā tepat ārā uz pavarda. Īdeņas zvejnieki atklāj, ka kopējam zupas katlam katrs atnesis pa labākajai zivij no pēdējām loma.
Jā, īdeniešu iztikas avots šodien ir kā sentēvu laikos – Lubāns. Kā tolaik zvejoja ar tīkliem, tā arī tagad. Tikai tīkli gan atšķiras. To redzējām Keiču Anītes pagalmā, kur bija iekārtota senlietu izstāde. Pati Anīte jau krietnu laiku priecājas pie Dieviņa debesīs, taču viņas senatnīgā māja tiek uzturēta kārtībā, tāpēc tajā katrs varēja ienākt un aplūkot izstādi par Īdeņas vēsturi. Eiropas kultūras mantojuma dienā tika rādīti arī nelieli kino sižeti no padomju laikiem gan par Lubāna ezera dambju būvniecību, gan par Nagļu zivsaimniecības izveidi. Pagalmā senlietu izstādē redzam tīklus vēl ar māla podiņiem. Žeirs, merožs, sleimasti, susekļi, virvju vijamie – to visu gribas noglāstīt, jo šīs lietas gadu gadiem skārušas citas paaudzes ļaužu cietās sastrādātās delnas...
Bērniem pagalmā bija radošā darbnīca, kurā pēc sirds patikas viņi varēja mīcīt mālus un izveidot sev kādu piemiņas velti. Citi kopā ar ornitologu Andri Avotiņu devās pētīt putnus, citi devās uz nelielo Īdeņas baznīciņu. Interesanti, ka Īdeņas baznīciņa atrodas kapsētas teritorijā, pašā kalnā. Pieticīgi iekārtotajā, taču spodri uzpostajā svētajā istabiņā ir tik labi būt un sajust Dieva tuvumu. Altāra vidū viņš rāda uz savu mīlestībā degošo sirdi – nāc! Gaišzilā stūrītī Jaunava ar bērnu. "Sveiciens Tev dzimšanas dienā!" līksmi nočukstu un noskaitu dedzīgu lūgšanu.
Pēcpusdiena ir pagājusi nemanot, un Daiga visus aicina atkal pulcēties Macānu sētā. Tur bērnus gaida atrakcija – jāizvelk lielā zivs ar joka makšķeri. Savukārt jaunieši piesakās orientēšanās sacensībām. Visiem izdala kartes, ir jāmeklē kontrolpunkti gandrīz pa visu Īdeņu. Visveiklākie un visattapīgākie izrādījās Jānis Reblis un Terēze Stanka.
Un nu lielais pārsteigums – Īdeņas kulinārais mantojums jeb šmorētas mežapīles! Viss lielais viesu pulks sasēdis pie garajiem galdiem. Milzīgs ķirbis pārtapis par milzīgu bļodu, piepildītu ar smaržīgu sautējumu. Un cepts zandarts, līdakas! Netrūka arī kūpinātu plaužu un mājas siera. Mutīgākais īdenietis Rebļu Roberts izbrūvējis alutiņu jau no šā gada miežiem.
Baudījām ne vien gardo mielastu, bet arī to burvību, ko rada visa ciema kopā sanākšana. Vecie un jaunie - visa, visa Īdeņa kopā! Un katrā jaušams dziļš lepnums par savu dzimto ciemu. Katrs ir ļoti gaidījis šo īpašo dienu un piedalījies svētku sagatavošanas darbos. Un svētki izdevās! Acis priekā mirdzēja gan pašiem, gan ciemiņiem. Noslēgumā skaisti dziedāja Kārlis Kazāks. Folkloras kopa "Vīteri" savu uzstāšanos iesāka ar dziesmu "Vysi muni gosti beja". Jā, pie viesmīlīgajiem īdeniešiem visi jutāmies kā mīļi un sen gaidīti ciemiņi.