Kā zināms, šī gada 6.decembrī viesnīcas „Park Hotel Latgola” foajē tika atklāta izstāde „PHOTAZH PASSAGE”. Izstādē apskatāmo darbu autors ir jaunais un ambiciozais fotomākslinieks, dzejnieks un muzikants FreDariCo (īstajā vārdā Dmitrijs). Jaunais cilvēks pastāstīja par tehniku, kurā viņš strādā, - „fotāžu”, par Daugavpili, kurā, viņaprāt, ir daudz ģēniju, par saviem plāniem, par to, ka šobrīd viņa izstāde apskatāma pilsētas centrā.
Dmitrij, daudzus interesē, kā radās Tavs radošais pseidonīms? Kā tas notika?
Īstenībā sen biju kļuvis par Fredu, jo Dimu mums ir ļoti daudz, tikai manā klasē mācījās trīs Dmitriji, lai mūs nejauktu, izdomājām sev citus vārdus. Sākotnēji tā bija apstākļu sakritība, bet vēlāk vārds Freds kļuva par manu otro vārdu. Tā mani sauca arī ārpus skolas. Manā dzīvē bija posms, kad īsti nesapratu, kas es esmu, tad kādu dienu sapratu, ka vārdus Freds un Dima var taču salikt kopā, piemēram, FreDmitrijs un tā tālāk, Facebook lapā esmu zināms kā FreDariCo, pie tā arī paliku. Man tas iepatikās, un nolēmu izmantot to kā pseidonīmu, nedalot savu personību divās daļās.
Pastāsti, vai Tev ir skolotāji? Un kas viņi ir?
Jāsaka, mani skolotāji nav no mākslas pasaules, bet ir daži arī ar mākslu saistītie cilvēki. Šie cilvēki parasti dod mājienu, jo man nepatīk tiešās norādes, mani saista pašizglītošanās un sevis pašizzināšana. Tādējādi, pārņēmu kādu enerģiju un informāciju, kuru pēc tam izvērtēju un kura nes augļus. Kad dzīvoju Rīgā, bija divi cilvēki, ar kuriem runāju par mākslu. Diemžēl ar vienu no viņiem saikne pārtūka, bet otrs, kuru es uzskatu par atdzimušo Mikelandželo, nezināmu iemeslu dēļ pazuda no redzesloka. Vispār Latvijā ir daudz ģēniju, īpaši mūsu pilsētā, un tie nezina, kā sevi realizēt. Tāda sajūta, ka šeit atrodas kāds ģenialitātes „avots”. Viņu vārdus nesaukšu, jo tie pagaidām neko neizsaka.
Laikam viens no populārākajiem jautājumiem ir, kas ir „fotāža”, pastāsti nedaudz par to.
Esmu principiāli nolēmis neapgūt profesionālās mākslas prasmes, man šķiet, ka pietiek ar teoriju. Tāpēc cenšos radīt kaut ko jaunu, tādā veidā esmu nonācis pie „fotāžas”. „Fotāža” ir fotogrāfijas dzeja. Dzejā nav nozīmes, kā es rakstu dzejoļus – ar roku vai drukāju, nav svarīgi, kā es tos noformēju, jo tas nemaina to būtību un jēgu, kas tika ielikta dzejā. „Fotāža” atspoguļo to, ko esmu atklājis no kaut kā liela, jo esmu to pārveidojis.
Dmitrij, tava izstāde tika atklāta viesnīcas „Park Hotel Latgola” foajē, kā tu līdz tam nonāci?
Tie bijuši līkumaini ceļi. Mēģināju studēt dizainu, bet drīz sapratu, ka dizains nedaudz ekspluatē mākslu, bet es gribētu ar to nodarboties nepastarpināti. Sāku nodarboties ar „fotāžu” un sapratu, ka tas ir kaut kas īsts, patstāvīgs, centos to izzināt dažādos spektros un attiecināt uz pasaules mākslu. Neskatoties uz to, ka biju pametis mākslai tuvas nodarbes, joprojām aktīvi piedalījos izstādēs, darbojos grupā „Moment”, plānoju sarīkot izstādi pagājušā gada 8.martā, bet nesanāca. Un tas griezos „Park Hotel Latgola”, īpaši necerot ne uz ko, un te es esmu.
Pastāsti, lūdzu, ko Tu ar saviem darbiem gribi pateikt cilvēkiem?
Izstādes ideja ir palīdzēt cilvēkam abstrahēties no pasaules, no materiāliem, kad ir palicis tikai attēls, cilvēka fantāzija un to mijiedarbība. Tā nav tradicionālā māksla, tā jāuztver savādāk, jāredz jēga. Vēlētos, lai cilvēka fantāzija nesastingtu, jo tā ir visa pamats.
Kādas atsauksmes esi saņēmis par saviem darbiem? Pastāsti par Daugavpils publiku?
Daugavpils publika ir atklāta, tomēr biju gaidījis, ka izstādes atklāšanā piedalīsies vairāk cilvēku, diemžēl, viņi nav pārāk aktīvi. Es saprotu, ka tas ir atkarīgs no iedzīvotāju finansiālā stāvokļa, tāpēc ka, kamēr cilvēkiem nav ko ēst un viņi ir Maslou piramīdas lejas daļā, viņi nevar virzīties tālāk, tikai kad pamatvajadzības kļūs stabilākas, cilvēkus interesēs kaut kas vairāk, tāpēc šobrīd māksla interesē nedaudzus.
Dmitrij, sarunas beigās pasaki, lūdzu, kā Tu redzi savu mākslu nākotnē? Kādi tev ir plāni?
Ceru, ka ar maniem darbiem iepazīsies lielāks cilvēku skaits. Tikai nedaudzi saprot, kas ir „fotāža”. Protams, viss ir atkarīgs no reģiona, tāpēc esmu drošs, ka teiksim Holandē mani darbi būtu ļoti populāri. Tur cilvēku fantāzija ļauj saskatīt vairāk, tas ir labs realizācijas kanāls. Pēc tam, kad iepazīstināšanu cilvēkus ar „fotāžu”, varēšu turpināt attīstīties un meklēt tos, kurus interesē minētā tehnika. Esmu gatavs dalīties pieredzē, uzrakstīt grāmatu vai kādu pamācību. Ceru, ka šis „noderīgais vīruss” plaši izplatīsies.