Diskusijas par to, vai rietumvalstu pārstāvjiem kontaktos ar citu politisko modeli pārstāvošo valstu vadītājiem nepieciešams norādīt uz dažādiem demokrātijas trūkumiem šajās valstīs, visticamāk, nekad nebeigsies.
Šis jautājums ir aktuāls ne tikai tādām nelielām demokrātijām kā trīs Baltijas valstis, bet arī tādam Rietumu smagsvaram kā Vācija.
Tur nesenās Krievijas prezidenta vizītes laikā atkal aktualizējās jautājums, vai praktisku apsvērumu dēļ vajadzētu norādīt Vladimiram Putinam uz kliedzošajiem civilizēto normu pārkāpumiem. Šoreiz runa bija par sāktajām represijām pret nevalstiskajām organizācijām Krievijā, uz ko savam viesim Putinam atklāti norādīja Vācijas kanclere Angela Merkele. Par to, cik lielā mērā šāda kritika aizskārusi Krievijas vadītāja lepnumu, viedokļi dalās - no vienas puses, vācu presē bija rodami izteikumi par Putina neveiklo izturēšanos, dzirdot viņam veltītos pārmetumus, bet, no otras puses, Krievijas prezidents gluži vai noskaldījis atbildi, ka sabiedrībai esot jāzina, kas un kādiem mērķiem saņem naudu no ārzemēm. Turklāt neesot arestēts neviens no NVO pārstāvjiem.
Apsverot jautājumu par kritikas aiztaupīšanu vai gluži pretēji - skaidras valodas lietošanu kontaktos ar Krieviju un arī citām atšķirīgus režīmus pārstāvošām valstīm, jāņem vērā jaunais laiks, kas skaidri iezīmējis PSRS mantinieces pretenzijas uz atjaunotu varenību un ietekmi starptautiskajā dzīvē. Lai gan grūti saprast, kā Kremlis varētu īstenot mērošanos spēkā ar ES kaut vai ekonomikas ziņā, tas tomēr nozīmē atjaunotu sāncensību. Vismaz militārā ziņā, kas secināms no Putina grandiozajiem plāniem bruņoto spēku modernizēšanā. Tas pats sakāms arī par ideoloģisko cīņu. Beidzamajos gados iezīmējies vēsums Kremļa un Rietumu attiecībās ir reāla parādība, kas signalizē par jauna laika iestāšanos. Tam vēl nav dots nosaukums, taču tas nedaudz atgādina auksto karu. Vismaz brīvību apcirpšana Krievijā, aizvien asākā retorika pret Rietumiem var novest pie jaunas konfrontācijas.
Drošības speciālistu vidū valda uzskats, ka bažām par attiecībām ar Maskavu neesot iemesla. Tas tiek pamatots ar to, ka daudzi karstie pasaules reģioni (piemēram, Sīrija) un robeža ar Ķīnu, arī Vidusāziju rada Maskavai daudz vairāk bažu. To grūti apstrīdēt, tomēr beidzamo dažu gadu militārā darbība rietumu virzienā izraisa jautājumus. Viens no tiem, turklāt cenšoties saprast, ka bruņotajiem spēkiem nepieciešami «reāli» treniņu uzdevumi, liek vaicāt, kādēļ šī gada rudens kopīgajās Krievijas un Baltkrievijas mācībās tiks atveidots preventīvs kodoltrieciens Varšavai. Šāds mācību scenārijs nepavisam neiederas priekšstatā par jaunajām poļu un krievu attiecībām. Arī Baltijas valstu galvaspilsētās vajadzētu padomāt, ko nozīmē izspēlēt kodoltriecienu pret Polijas galvaspilsētu. Militārpersonas pateiks, ka tas nozīmē uzbrukumu arī Latvijai, Lietuvai un Igaunijai un tādēļ šādas mācības - Zapad 2013 - uzskatāmas par ļoti nedraudzīgām. Taču tas vienkārši jāzina, jo apliecina jauna laika atnākšanu, kas var atnest padziļinātu konfrontāciju.