Kā zināms, 28.decembrī Latviešu kultūras centrā Ziemassvētku un Jaunā gada priekšvakarā Latvijas Sarkanā krusta Daugavpils nodaļa sadarbībā ar Daugavpils pilsētas domi, Daugavpils novada domi, kā arī ar Ilūkstes novada domes atbalstu sveica Daugavpils pilsētas un novada audžuģimenes.
Pasākumā piedalījās ap 35 ģimenēm, to vidū bija arī Aija Sarkane no Vaboles, kura sešu gadu laikā kopā ar trim bioloģiskajām meitām audzina sešus audžubērnus.
- Aija, pastāstiet, lūdzu, kā Jūs nolēmāt kļūt par audžuvecāku?
- Mana meita mācījās vienā klasē ar meiteni, kuru gribēja nodot bērnunamā. Meita ierosināja paņemt to meiteni pie mums, pasakot, ka savādāk nemaz nevar būt. Tomēr galīgo lēmumu, protams, pieņēma visa ģimene. Divus gadus bijām tikai aizbildņi, bet vēlāk kļuvām par audžuģimeni.
- Sakiet, lūdzu, ko nozīmē būt par aizbildņi?
- Aizbildniecība nozīmē atbildības uzņemšanu par bērnu. Meitene, kurai biju par aizbildni, jau ir pieaugusi, viņai ir 20 gadi, viņa studē, un man ir patiess prieks, ka es redzu sava darba augļus. Savā ģimenē viņa redzēja visu – gan labo, gan ļauno. Protams, katrs bērns mūsu ģimenē ienāca ar savu bagāžu, kurā bija arī tāds, ko mēs negribētu piedzīvot. Taču mēs pieņēmām bērnus tādus, kādi viņi ir – parasti kā ezīši, jo balti un pūkaini viņi nemēdz būt. Vēlāk viss parasti nokārtojas un ir labi. Sākumā jāpanāk, lai bērni mūs pieņem, jānodibina kontakts – ar kādu bērnu tas notiek ātrāk, ar kādu – lēnāk, bet, paldies Dievam, visi mūsu bērni ir labi.
- Vai Jūs atceraties to dienu, kad nolēmāt kļūt par audžumāti?
- Tas, laikam, notika vēl jaunībā. Kad mācījos arodskolā, mums bija ļoti laba pasniedzēja, kura mēdza teikt, ka mēs esam bagāti ar to, ko spējam dot cilvēkiem. Man bija kādi 15 gadi, kad aizbraucām uz Jēkabpils bērnunamu un aizvedām viņiem pašu adītās zeķes. Ienākot bērnunamā, kurā dzīvoja bērni ar speciālām vajadzībām, sajūtu kaut ko īpašu. Kad braucām prom – tā bija ziema, laiks pirms Ziemassvētkiem – visi bērni pa logu māja mums ar rokām un gaidīja atpakaļ, bet mēs sapratām, ka otrās tikšanās, visdrīzāk, nebūs... Tas, ko mēs ieguvām, pateicoties šis apmeklējumam, daudziem dzīvē noderēja. Pagāja laiks, un mana ģimene kļuva par audžuģimeni, un es palīdzu citiem.
- Ko Jums nozīmē audžuģimene – tas ir darbs vai kaut kas cits?
- Manuprāt, audžuģimene – tā ir misija. Protams, mums iedala naudu par to, ka audzinām bērnus, tomēr tas netiek darīts naudas dēļ, kā daudzi uzskata. Ne katra ģimene spēj audzināt svešus bērnus. Mums taču ir arī savi vecāki, kuri, neskatoties uz to, ka pieder citai paaudzei, pieņēma mūsu lēmumu, un esam par to viņiem pateicīgi.
- Vai Jūsu audžubērni sauc jūs par mammu?
- Jā, viņi tāpat kā mūsu pašu bērni sauc mani par mammu, bet vīru – par tēti, mūsu vecākus – par vecmāmiņu un vectētiņu. Tas notiek tāpēc, ka, atrodoties mūsu ģimenē, citu tuvāku cilvēku viņiem nav. Laikam, jāsaka diemžēl, bet viņi sauc mūs par mammu un tēti.
- Aija, sakiet, lūdzu, kā Jūsu pašu bērni attiecas pret Jūsu lielo ģimeni?
- Man ir trīs bioloģiskās meitas – vecākā ir 22 gadus veca, vidējā meita – 20 gadu veca un jaunākajai ir 17 gadi. Meitenes pieņem audžubērnus kā brāļus un māsas, nekad nesaka, ka ģimenē ir audžubērni un nekautrējas par to, ka ģimene ir tik liela.
- Kas ir galvenais, ko Jūs gribētu iemācīt saviem bērniem?
- Mums ir visai liela saimniecība un katram bērnam ir savi pienākumi – kāds baro sunīti, kāds trušus, kāds ir atbildīgs par telīti, vecākais vēlas iemācīties slaukt govi. Katram ir sava puķu dobīte, sava kartupeļu vaga, tāpēc bērni jūtas kā saimnieki ģimenē. Viņi nejūtas kā viesi, jo mūsu māja ir viņu māja. Vēlos, lai bērni justos kā dzīves saimnieki, zinātu, ka lai kur viņi atrastos – Amerikā vai ģimenē – mūsu mājas durvis viņiem vienmēr būs atvērtas.
- Pastāstiet, lūdzu, ar kādām grūtībām esat saskārušies, audzinot bērnus.
- Bērni ir dažādi – viņi var gan kaut ko salauzt, jo viņus interesē itin viss, gan izrāda raksturu un niķojas. Īpaši grūti ir ar bērniem, kuri auguši bērnunamā, jo viņi ir pieraduši, ka viss tiek izdarīts – pieceļoties, apģērbs jau sagatavots, ēdiens pasniegts, bet mājās visu jādara pašam. Viņi daudz ko nezina, nedaudz atpaliek sociālajā ziņā. Piemēram, viens no viņiem nezināja, kas ir veļas mazgājamā mašīna.
- Aija, sakiet, lūdzu, kāpēc esat uzņēmusies tik lielu atbildību?
- Nevēlos nodzīvot savu mūžu bezjēdzīgi. Visiem palīdzēt nav iespējams, taču, ja katrs paņemtu pie sevis vismaz vienu bērnu, nebūtu nekādu bērnunamu. Mēs taču audzinām jauno paaudzi, negribas, lai mūsu vidū būtu zagļi un bandīti, gribās, lai augtu normāli bērni. Ja mēs varam palīdzēt vienam vai diviem bērniem, kāpēc lai nepalīdzētu? Manuprāt, liela daļa cilvēku nezina, kas ir audžuģimenes, nav saskārušies ar tām.
- Aija, vai Vabolē, kur Jūs dzīvojat, ir citas audžuģimenes?
- Jā, ir vēl viena audžuģimene, kurā aug seši bērni, mūsu bērni mācās vienā skolā. Īstenībā Vaboles vidusskolā mācās daudzi audžubērni no kādām piecām ģimenēm. Manuprāt, tas palīdz mazajām skolām netikt slēgtām. Vispār es uzskatu, ka ir nepareizi atļaut adoptēt mūsu bērnus ārzemniekiem, jo demogrāfiskā situācija valstī tikai pasliktinās, bet vai bērniem ir labāk vai sliktāk, neviens nevar pateikt.