«Liecinieki vēl ir dzīvi,» tagad saka Dainis Īvāns, kurš 1991. gada 13. janvārī kā Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks radio aicināja cilvēkus doties sargāt stratēģiski svarīgus objektus.
Sargāt savu valsti un tās neatkarību. Vēl nedaudz, un atzīmēsim barikāžu laika 25. gadskārtu. Pa šiem gadiem Latvijas neatkarības toreizējiem sargiem un aizstāvjiem atmiņas sākušas izbalot un dažam sirdī sakrājies arī rūgtums. Šī Latvijas jaunāko laiku vēsture ir unikāla un tālab iemūžināma ne tikai atmiņu stāstos, fotogrāfijās un barikāžu dalībnieku sarakstos, bet arī apjomīgā un fundamentālā pētījumā. Tāda nav.
Jācer, ka nav tikai pagaidām, saka Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Tālavs Jundzis, kurš pirms 22 gadiem vadīja tā dēvēto barikāžu štābu. Un piebilst: «Jā, tas ir mans dvēseles kliedziens, par to vismaz pēdējos piecus gadus esmu runājis, kur vien var.» Tikmēr entuziasti novados, muzejos, bibliotēkās, biedrībās un skolās uzmeklē barikāžu dalībniekus, pieraksta viņu atmiņas un vāc liecības, lai tās saglabātu kā nelielu, toties unikālu Latvijas vēstures daļu.
Jēkabpils Latviešu biedrība pirms šā gada barikāžu atceres pasākuma ir aicinājusi atsaukties visus, kuriem no 1991. gada notikumiem saglabājušās fotogrāfijas, fotofilmiņas vai citi materiāli. Fotogrāfijas paredzēts izmantot izstādē, kuru varēs apskatīt 19. janvārī. Biedrības valdes priekšsēdētāja Māra Grīnberga atzīst, ka, gatavojoties izstādei, sapratuši – darbs jāturpina. Iespējams, tiks rakstīti projekti finansējuma iegūšanai, lai varētu doties ekspedīcijās pie novada cilvēkiem un apkopotu šo dzīvo vēsturi.
Izrādās, ka ziņas par barikāžu dalībniekiem ir ļoti nepilnīgas. Jēkabpilieši tās meklējuši gan Saeimā, gan Barikāžu muzejā un konstatējuši, ka trūkst informācijas par barikādēs stāvējušiem novada ļaudīm. Nav, un viss. «Mēs ar pilsētas bibliotēku sāksim apzināt, pētīt biogrāfijas, meklēt bildes un sarakstus, pierakstīt stāstus. «Pati biju uz barikādēm, un likās, ka visi visu zinās un gan jau atcerēsies. Tagad cenšamies saglābt atmiņas. Visa gada garumā aicināsim cilvēkus atsaukties,» saka M. Grīnberga. Aculiecinieku un dalībnieku stāstus gaida arī Barikāžu muzejā. Tā direktors Renārs Zaļais mudina: «Izstāstīta ir tikai maza daļa...»
D. Īvāns spriež, ka Zinātņu akadēmijai palīgā veikt pētījumus par barikāžu laiku varētu doktoranti un maģistri, bet vajadzīgi līdzekļi. Viņš ir apņēmies ierosināt, lai valsts atrastu naudu un atpirktu no cilvēkiem vērtīgas vēsturiskas liecības. «Zinu, ka Raits Valters filmēja barikāžu laikā. Ierosināšu, lai no šiem cilvēkiem atpirktu, digitalizētu un valsts fondos uzglabātu [liecības]. Jo no tām paaudzes iztiks simtiem gadu,» viņš saka.
Tādās liecībās var slēpties brīnumu lietas. Tā noticis arī ar kinorežisoru Rodrigo Rikardu. Nākamnedēļ, 15. janvārī, pulksten 16 ES mājā tiks demonstrēta viņa filma par barikādēm. Materiāls plauktā bija gulējis gadiem ilgi, līdz režisors pēkšņi ņēmies to likt kopā. «Parādās cits skatījums,» komentē D. Īvāns, piebilstot, ka dokumentālists atklās sabiedrībā pazīstamu un cienījamu cilvēku tā laika domāšanu, filozofiju.
Kāds rīkojas vēl citādāk. Aleksandrs Melngāršs ar domubiedriem un atbalstītājiem Valmierā jau pirms vairāk nekā desmit gadiem uzstādījis Barikāžu piemiņas akmeni. 1991. gada janvārī viņš kopā ar 30 Valmieras policistiem Rīgā aizstāvēja Latvijas valdību. «Jā,» viņš neslēpj sarunā ar Neatkarīgo, «pieminekļa iniciators un izpildījuma autors esmu es. Man tas bija ļoti svarīgi, jo pagāja daudz gadu un mēs pat nebijām apbalvoti. Tas sāpēja. Es nolēmu izveidot piemiņas vietu, lai dalībniekiem ir, kur aiziet.»