Neraugoties uz apjomīgām naudas masām, ko pasaules lielās centrālās bankas iegulda finanšu sektorā ar centieniem stimulēt ekonomiku uz lētāku aizdevumu rēķina, kam likumsakarīgi vajadzētu veicināt pieprasījuma pieaugumu pēc izejvielām, realitātē notiek pretējais.
Tam uzskatāms piemērs ir arī Latvijas tērauda ražotāja Liepājas metalurga nedienas, kuras cita starpā ir saistītas ar produkcijas realizēšanas iespēju un cenu kritumu. Kā liecina worldsteelprices.com dati, oglekļa tērauda kompozītcena pasaulē gada laikā ir samazinājusies vairāk nekā par 10%, aprīlī pietuvojoties 700 dolāru atzīmei par tonnu, kas tērauda ražotājiem ir samērā liels kritums, sevišķi tad, ja ražošanas izmaksas tik lielu kritumu neuzrāda vai tieši pretēji – pat pieaug.
Ņemot vērā to, ka Liepājas uzņēmuma nedienas lielā mērā tiek skaidrotas ar vāju saimnieciskās darbības organizāciju, šķietami interesanti ir aplūkot to, kā melnās metalurģijas nozarei veicas citur pasaulē un, izvērtējot situāciju, nākas secināt, ka ne uz kādiem ziedu laikiem šī industrija tuvākajā laikā nevar cerēt, par spīti tam, ka tās saražotā produkcija ir ar stratēģiskas nozīmes raksturu.
Tas, ka cenas uzrāda ilgstošu kritumu ,lielā mērā liecina par to, ka arī globālās tautsaimniecības pieaugums ir uz izsīkuma robežas, jo pieprasījuma trūkums liecina, ka jau drīzumā ekonomikas apgriezieni varētu pat samazināties. Swedbank brokeris Juris Jankovskis piebilst, ka pasaulē lielākais tērauda ražotājs un arī patērētājs ir Ķīna un tās tērauda pieprasījums, pateicoties dažādiem lieliem infrastruktūras projektiem, kā, piemēram, investīcijām dzelzceļa nozarē, turpina visu laiku pieaugt. Pie eksperta teiktā ir jāpiebilst, ka tieši Ķīnas ražotāju dēļ, kopumā pasaules tērauda industrija vēl spēj strādāt ar nelieliem, bet tomēr plusiem.