Bijušais CIP direktors: Kādēļ mēs visi laiku kļūdāmies par Putinu 2

„Un pavisam tāpat kā 2014. gadā, uz Maskavas nodomu norādīja agrīnas pazīmes: Krievija izsniedza vīzas etniskiem Gruzijas krieviem, tāpat kā tagad to dara Ukrainā. Amerikas analītiķi vienkārši neticēja, ka Krievija aizies tik tālu, kā rezultātā aizgāja”, – raksta autori Eli Leika, Nojs Šehtmans un Kristofers Dikijs.

Šodien Amerikas politiķi atkal „apdedzinājās”. Pēc autoru domām iemesls ir apstāklī, ka amerikāņi vēlējās padarīt Putinu par partneri, kaut gan patiesībā Amerikā viņš saskata sāncensi.

Bijušais CIP un NDA direktors Maikls Heidens skaidro: „Jautājums ne tik daudz ir apstāklī, vai mēs daudz resursu piešķiram informācijas vākšanai Krievijā, cik daudz plašākā problēmā – analītiķiem ir grūti saprast Putina domāšanu”. Heidens min piemēru: „Te mūsu valsts sekretārs pateica, ka tas nav aukstais karš, tā ir situācija, kurā vinnē visi, nevis spēle „visu vai neko”. Bet Putinam tas ir „„visu vai neko”. To mums ir jāsaprot”.

Jau aizvadītās nedēļas beigās Amerikas analītiķi un kongresmeņi domāja, ka Krievijas spēki, kuri ir koncentrēti Ukrainas robežas tuvumā, valstī atklāti neiebruks. Ceturtdien senators Karls Levins atzīmēja: „Nevaru noticēt, ka viņi ir tādi muļķi”. Bet svētdien valsts sekretārs Kerijs nosauca pēdējos notikumus par „iebrukumu”, – ziņo inopressa.ru.

Deimons Vilsons, Atlantic Council viceprezidents saka, ka 2008. gadā „mūsu analītiķi aizlaida gar degunu notikumus Gruzijā (Krievijas iebrukuma priekšvēstnešus)”. Pēc Vilsona domām ASV valdība nesaprata, ka Putins neuzskata Ameriku ne par draugu, ne par partneri. „Mēs pievienojamies Krievijas nekrietnajai uzvedībai, sākam uztvert to kā normu un rezultātā to ciešam”, – viņš piebilda.

Vilsons nosauca trīs iemeslus, kuru dēļ ASV nebija gatavas Krievijas iebrukumam Gruzijā 2008. gadā:

1. Izlūkošanas tehniskie līdzekļi galvenokārt ir vērsti uz cīņu ar terorismu un kodolieroču izplatību Pakistānā, Afganistānā un Irānā. „Pēdējo 13 gadu laikā ASV izlūkdienestu karjeras atslēga ir specializācija uz terorisma apkarošanu”, bet izlūkošana Krievijā tika uzskatīta par otršķirīgu uzdevumu.

2. Maskava ir ļoti smags izlūkošanas un izlūkošanas datu vākšanas objekts. Amerikas izlūkus dažkārt atmasko jau pēc pirmā brauciena uz Krieviju.

3. Amerikāņi nevar saprast, ka „Putins novērtē savas intereses ne tā, kā viņam to būtu jādara amerikāņu izpratnē”. 

Analītiķis Džons Šindlers atzīmē: ASV izlūkdienests vadās pēc racionālas uzvedības modeļa. Tradicionāli analītiķi mētājas starp diviem pretējiem uzskatiem: vai nu Maskava ir kareivīga, vai nu viņai ir tādas pašas intereses kā ASV”.

„Putins, tā sakot, rīkojās neracionāli, ieejot Krimā tik enerģiski, – saka Šindlers. – Kremlis varētu pārņemt Krimu savā kontrolē, izmantojot ne tik riskantas metodes, bet viņš deva priekšroku modelim, kuram ir maksimums iespējamu politisku risku”.

Pēc Šindlera vārdiem šādi Maskavas soļi mulsināja ASV jau aukstā kara laikos. Aizvadītā gadsimta 80. gados nākamais CIP direktors Roberts Geits apgalvoja, ka Gorbačovs ir piegriezts pēc padomju liestes. 1962. gadā CIP nedomāja, ka, neskatoties uz pazīmēm, PSRS ne izvieto raķetes Kubā, jo „tā būtu irracionāla rīcība”.

Tāpat Heidens atzīmēja, ka Putins „neilgi atradās soda laukumā par iebrukumu Gruzijā” – jaunā ASV administrācija paņēma kursu uz „pārstartēšanu”.

Svētdien ASV valsts sekretārs televīzijas intervijā pateica, ka „pārstartēšana” ir palikusi pagātnē: „Mēs esam iegājuši citā attiecību fāzē ar Krieviju”. „Bet no Putina redzes viedokļa mēs atrodamies citā fāzē jau daudzus gadus”, – apgalvo izdevums.